V noci jsem snil, že jsem motýlem

Man jālūdz piedošana bērniem, ka šo grāmatu esmu veltījis pieaugušajam. Man gan ir nopietns aizbildinājums, proti, šis pieaugušais ir mans vislabākais draugs. Un vēl jāpiebilst, ka viņš saprot visu, pat bērnu grāmatas. Un, beidzot, viņš dzīvo Francijā, kur pašreiz valda bads un aukstums. Tādēļ viņam loti nepieciešams mierinājums. Ja visi šie aizbildinājumi tomēr nav pietiekami, tad es veltīšu šo grāmatu puisēnam, kāds reiz bija mans pieaugušais draugs. Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni (tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras). Un tā es laboju savu veltījumu:

Kad man bija seši gadi, reiz kādā grāmatā par mūžamežu, kura saucās "Patiesi stāsti", ieraudzīju brīnišķīgu attēlu. Tur bija attēlota boa čūska, kas aprij meža zvēru. Lūk, kāds izskatījās zīmējums.

Grāmatā bija rakstīts: "Boa čūskas savu laupījumu aprij veselu, to nesasmalcinot. Pēc tam tās vairs nevar kustēties un guļ veselus sešus mēnešus, kamēr laupījums sagremots."

Toreiz es daudz domāju par piedzīvojumiem džungļos un man arī izdevās ar krāsainu zīmuli uzmest manu pirmo zīmējumu. Zīmējums Nr. l. Tas bija apmēram šāds:

Es paradīju savu mākslas darbu pieaugušajiem, un jautāju, vai tas viņiem iedveš bailes.

Viņi man atbildēja: "Kādēļ lai cepure iedvestu bailes?" Manā zīmējumā nebija attēlota cepure. Tur bija attēlota boa čūska, kas sagremo ziloni. Tad uzzīmēju boa čūskas vēderu šķērsgriezumā, lai lielie cilvēki varētu saprast. Viņiem arvien ir vajadzīgi paskaidrojumi. Mans zīmējums Nr.2 izskatījās šāds:

Pieaugušie man deva padomu vairs nezīmēt uzšķērstas un veselas boa čūskas, bet labāk interesēties par ģeogrāfiju, vēsturi, rēķināšanu un gramatiku. Tā sešu gadu vecumā es atteicos no spožās gleznotāja karjeras. Man atņēma drosmi mana pirmā un otrā zīmējuma neveiksme. Pieaugušie paši nekad neko nesaprot, bet bērni nogurst, mūžīgi viņiem kaut ko paskaidrodami.

Tā nu man bija jāizraugās cita profesija, un es iemācījos vadīt lidmašīnas. Esmu lidojis gandrīz vai pa visu pasauli. Ģeogrāfija patiešām man ir ļoti noderējusi. No pirmā acu uzmetiena es pratu atšķirt Ķīnu no Arizonas. Tas ir sevišķi derīgi, ja naktī esi nomaldījies.

Un tā man loti bieži bijis jāsaskaras ar daudziem nopietniem cilvēkiem. Esmu ilgi dzīvojis kopā ar pieaugušajiem. Esmu redzējis viņus pavisam tuvu. Un tomēr mans spriedums nav daudz ko uzlabojies.

Ja sastapu kādu cilvēku, kas man šķita mazliet saprātīgāks, es eksperimentēju ar viņu, rādot savu pirmo zīmējumu, ko vēl arvien esmu saglabājis. Man gribējās zināt, vai šis cilvēks tiešām ir saprātīgs. Bet viņš man vienmēr atbildēja: "Tā ir cepure." Tad es nerunāju ar viņu nedz par boa čūskām, nedz par mūžamežiem, nedz par zvaigznēm. Es pielāgojos viņa izpratnei. Es runāju ar viņu par bridžu, par golfu, par politiku, par kravatēm. Un šī persona bija ļoti apmierināta, ka iepazinusies ar tik prātīgu cilvēku.

Tā es dzīvoju viens pats, un līdz katastrofai Sahāras tuksnesī pirms sešiem gadiem man patiešām nebija neviena, ar ko parunāties. Manas lidmašīnas motorā kaut kas bija salūzis. Un, tā kā man nebija līdzi ne mehāniķa, ne pasažieru, nolēmu mēģināt viens pats veikt sarežģīto labošanu. Man tas nozīmēja dzīvot vai mirt. Dzeramā ūdens man pietika tikko astoņām dienām.

Pirmajā vakarā iemigu uz smiltīm tūkstošiem jūdžu tālu no jebkuras apdzīvotas vietas. Es biju vēl vientuļāks par kuģa avārijā cietušu cilvēku uz plosta okeāna vidū. Tad nu jūs varat iedomāties manu pārsteigumu, kad rītausmā mani atmodināja kāda sīka, bērnišķīga balss. Tā teica:

- Lūdzu... uzzīmē man jēriņu! -Hm!

- Uzzīmē man jēriņu...

Pielēcu kājās, kā zibens ķerts. Krietni izberzēju acis. Pavēros visapkārt un ieraudzīju pavisam neparastu mazu puisēnu, kas mani nopietni aplūkoja.

Lūk, viņa labākais portrets, kādu man vēlāk izdevās uzzīmēt. Mans zīmējums, protams, nav tik valdzinošs kā pats oriģināls. Tā nav mana vaina. Drosmi uzsākt gleznotāja karjeru man laupīja pieaugušie, kad biju sešus gadus vecs, un, izņemot boa čūskas no ārpuses un iekšpuses, neko citu neesmu iemācījies zīmēt.

Un tā es raudzījos uz šo parādību izbrīnā plati ieplestām acīm. Neaizmirstiet, ka atrados tūkstošiem jūdžu tālu no jebkuras apdzīvotas vietas. Taču šis mazais puisēns nelikās nedz nomaldījies, nedz noguris līdz nāvei, neizskatījās arī, ka viņš mirtu nost no bada, slāpēm vai bailēm. Nekas neliecināja, ka viņš būtu neapdzīvota tuksneša vidū nomaldījies bērns. Kad beidzot atguvu spēju runāt, es viņam jautāju:

- Bet... ko tad tu še dari?

Un viņš atkal man mierīgi palūdza, it kā runa būtu par kaut ko sevišķi svarīgu:

- Lūdzu... uzzīmē man jēriņu...

Kad noslēpums mūs pārāk satrauc, mēs neuzdrošināmies nepaklausīt. Kaut arī tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotām vietām un nāves briesmās tas man šķita muļķīgi, es tomēr izņēmu no kabatas papīra lapu un pildspalvu. Tad gan atcerējos, ka esmu mācījies gandrīz vienīgi ģeogrāfiju, vēsturi, rēķināšanu un gramatiku, un teicu mazliet īgni puisēnam, ka neprotu zīmēt. Viņš man atbildēja:

- Tas nekas. Uzzīmē man jēriņu.

Tā kā nekad nebiju zīmējis jēriņu, es uzmetu vienu no tiem diviem vienīgajiem zīmējumiem, ko pratu zīmēt, proti, neuzšķērsto čūsku ar ziloni vēderā. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad izdzirdu mazo puisēnu atbildam:

-Nē! Nē! Es negribu ziloni čūskas vēderā. Čūska ir ļoti bīstama, un zilonis ir ļoti liels un neveikls. Manās mājās viss ir tik mazs. Man vajag jēriņu. Uzzīmē man jēriņu. Un es uzzīmēju.

Uzmanīgi apskatījis zīmējumu, puisēns iebilda:

- Nē! Šis jau ir galīgi slims. Uzzīmē citu. Es uzzīmēju.

Mans draugs mīļi un iecietīgi pasmaidīja: - Vai tad tu neredzi... Tas nav viss jēriņš, bet auns. Viņam ir ragi...

Es vēlreiz pārlaboju zīmējumu. Taču puisēns to noraidīja tāpat kā visus iepriekšējos:

- Šis ir pārāk vecs. Es gribu jēriņu, kas ilgi dzīvotu.

Tad man pietrūka pacietības, un, tā kā steidzos izjaukt motoru, es uzmetu šādu zīmējumu:

Un ātrumā teicu:

- Šī te ir kaste. Jēriņš, ko tu vēlies, atrodas tur iekšā.

Bet cik ļoti biju pārsteigts, redzēdams, ka mana mazā kritiķa seja iemirdzas priekā:

- Tieši tādu es vēlējos. Kā tev šķiet, vai šim jēriņam vajadzēs daudz zāles?

-Kādēļ?

- Tādēļ, ka manās mājās viss ir ļoti mazs...

- Droši vien pietiks. Es tev uzdāvināju pavisam mazu jēriņu.

Viņš noliecās pār zīmējumu:

- Nav jau nemaz tik maziņš... Paskat! Viņš ir aizmidzis... 

- Tā es iepazinos ar mazo princi.

Pagāja labs laiks, līdz sapratu, no kurienes viņš ieradies. Mazais princis apbēra mani ar jautājumiem, bet nekad nelikās dzirdam manējos. Tikai nejauši izmesti vārdi pamazām man visu atklāja. Tā, piemēram, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja manu lidmašīnu (es to nezīmēšu, jo šis zīmējums pārlieku komplicēts), viņš man jautāja:

-Kas tas tāds?

- Tas nav nekas tāds. Tā ir lidmašīna. Ar to lido. Tā ir mana lidmašīna.

Es lepojos, ka varēju viņam pastāstīt par saviem lidojumiem. Tad viņš iesaucās:

- Kā! Tu nokriti no debesīm?

- Jā, - es kautri atteicu.

-Cik jocīgi...

Un mazais princis sāka skaļi smieties, par ko ļoti saskaitos. Man gribas, lai arī manas neveiksmes uzklausītu nopietni. Pēc tam viņš piebilda:

- Tātad arī tu nāc no debesīm! No kuras planētas tu esi?

Tūlīt mazs gaismas stariņš apgaismoja viņa noslēpumaino ierašanos, un es tieši noprasīju:

- Tātad tu ieradies no kādas citas planētas? Bet viņš man neatbildēja. Viņš mierīgi šūpoja galvu, aplūkodams manu lidmašīnu:

- Ir jau tiesa, ka ar šitote tu nevari atbraukt no tālienes...

Un krietnu brīdi viņš palika aizsapņojies. Pēc tam, izvilcis no kabatas manu jēriņu, viņš ilgi vēroja savu dārgumu.

Jūs varat iedomāties, kā mani satrauca šī pusatzīšanās par "citām planētām". Es pūlējos uzzināt kaut ko vairāk:

-No kurienes tu nāc, manu zēn? Kur ir tavas mājas? Kurp tu gribi aizvest jēriņu?

Pēc pārdomu pilna klusuma brīža viņš atbildēja:

- Ļoti labi, ka tu iedevi arī kastīti, naktī tā viņam noderēs par mājiņu.

- Protams. Ja tu būsi labs, es tev iedošu arī auklu, ar ko viņu piesiet pa dienu. Un mietiņu arī.

Mans priekšlikums, kā šķita, aizvainoja mazo princi.

- Piesiet? Kas par muļķīgu iedomu!

- Ja tu viņu nepiesiesi, viņš aizies kaut kur prom un noklīdīs...

Mans draugs sāka sirsnīgi smieties:

- Bet kur tad lai viņš iet!

- Vienalga, kur. Taisni uz priekšu... Tad mazais princis nopietni pateica: Tas nekas, manās mājās jau viss ir tik mazs! Tad mazliet skumji piemetināja:

- Taisni uz priekšu jau nevar nekur tālu aiziet...

Tā es uzzināju vēl otru svarīgu faktu: mazā prinča dzimtā planēta nav neko lielāka par māju!

Tas mani sevišķi nepārsteidza. Es labi zināju, ka bez lielajām planētām, kā Zeme, Jupiters, Marss, Venēra, kurām ir doti nosaukumi, eksistē vēl simtiem citu, kas reizēm ir tik mazas, ka tās grūti saskatīt pat teleskopā. Kad astronoms atklāj kādu no tām, viņš apzīmē to ar numuru. Viņš nosauc to, piemēram, par "asteroīdu 3251".

Man ir nopietns iemesls domāt, ka planēta, no kuras ieradās mazais princis, bija asteroīds B 612. Šo asteroīdu tikai vienu vienīgu reizi, 1909.gadā, teleskopā ieraudzīja kāds turku astronoms.

Toreiz Starptautiskajā astronomu kongresā viņš bija lieliski pierādījis savu atklājumu. Tikai neviens viņam neticēja, jo viņš bija tērpies turku apģērbā. Lūk, tādi ir pieaugušie.

Laimīgā kārtā asteroīda B 612 reputāciju uzlaboja kāds turku diktators, kas, piedraudot ar nāves sodu, lika savai tautai valkāt eiropiešu tērpus. Astronoms vēlreiz ziņoja par savu atklājumu 1920.gadā, tērpies elegantā frakā. Un šoreiz visi bija ar viņu vienis prātis.

Es pastāstīju jums tik sīki par asteroīdu B 612 un atklāju jums tā numuru vienīgi pieaugušo dēļ. Viņiem patīk skaitļi. Kad jūs viņiem stāstāt par kādu jaunu draugu, viņi nekad nepajautās pašu svarīgāko. Viņi nekad jums nevaicās: "Kāda draugam balss? Kādas rotaļas viņam labāk patīk? Vai viņš kolekcionē tauriņus?" Viņi gan jautā: "Cik viņam gadu? Cik viņam brāļu? Cik viņš sver? Cik nopelna viņa tēvs?" Un tikai tad viņiem liekas, ka viņi to pazīst. Ja jūs sakāt pieaugušajiem: "Es redzēju kādu skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģerānijām uz palodām un baložiem uz jumta..." - viņi nespēj iztēloties šo māju. Viņiem ir jāsaka: "Es redzēju māju, kas maksā simttūkstoš franku." Tad viņi iesauksies: "Cik skaisti!"

Un tā, ja jūs viņiem teiksiet: "Pierādījums mazā prinča esamībai ir tas, ka viņš bija apburošs, ka viņš smējās un ka viņš velējās jēriņu, bet, ja kāds vēlas jēriņu, tad viņš taču eksistē,"- viņi paraustīs plecus un runās ar jums kā ar bērnu. Bet, ja jūs viņiem teiksiet: "Planēta, no kuras ieradās mazais princis, ir asteroīds B 612,"- tad viņi būs apmierināti un liks jūs mierā ar saviem jautājumiem. Tādi nu reiz viņi ir. Bet nevajag uz viņiem dusmoties. Bērniem jābūt ļoti iecietīgiem pret pieaugušajiem.

Bet mēs, kas saprotam dzīvi, mēs, protams, pasmejamies par numuriem! Man labāk patiktu sākt šo stāstu tā, kā sākas visas pasakas. Es tik labprāt sacītu:

"Reiz dzīvoja kāds mazs princis uz planētas, kas bija tik tikko lielāka par viņu pašu, un viņam bija vajadzīgs draugs..." Tiem cilvēkiem, kas saprot dzīvi, tas liktos daudz ticamāk.

Man netīk, ka manu grāmatu lasa pavirši. Man ir ļoti skumji, stāstot savas atmiņas. Ir jau pagājuši seši gadi, kopš mans draugs aizgāja ar savu jēriņu. Un, ja es še mēģinu viņu aprakstīt, tad daru to tādēļ, lai viņu neaizmirstu. Ir skumji aizmirst draugu. Visiem taču nav draugu. Un es vēl varu kļūt līdzīgs pieaugušajiem, kas interesējas tikai par skaitļiem. Tieši tādēļ nopirku krāsu kasti un zīmuļus. Manā vecumā ir grūti atsākt zīmēt, it īpaši, ja nekad neko citu neesmu mēģinājis zīmēt kā tikai sešu gadu vecumā boa čūskas no ārpuses un no iekšpuses! Es, protams, mēģināšu uzzīmēt mazā prinča portretu, cik vien līdzīgu iespējams. Tikai neesmu visai pārliecināts, vai tas man paveiksies. Dažs zīmējums izdodas, cits vairs ne. Es arī mazliet kļūdos, zīmējot mazā prinča augumu. Reizēm viņš iznāk pārāk liels. Reizēm atkal pārāk mazs. Šaubos arī par viņa tērpa krāsu. Un tad nu kaut kā taustos. Beidzot varu kļūdīties arī dažos svarīgos sīkumos. Bet tas jums būs jāpiedod. Mans draugs nekad neko nepaskaidroja. Viņš varbūt domāja, ka esmu tāds pats kā viņš. Taču es diemžēl nespēju saskatīt jēriņu cauri kastei. Varbūt es mazliet līdzinos pieaugušajiem. Laikam sāku novecot.

Katru dienu uzzināju kaut ko par mazā prinča planētu, par viņa aizbraukšanu un ceļojumu. Tas viss atklājās pamazām, nejaušās pārdomās. Un tā trešajā dienā man kļuva zināma nelaime ar baobabiem.

Arī šoreiz par to man bija jāpateicas jēriņam, jo mazais princis pēkšņi, it kā par kaut ko šaubīdamies, jautāja:

- Vai tiešām tas ir tiesa, ka jēri ēd krūmus?

- Jā. Tas ir tiesa.

-Ā! Tad ir labi.

Es nesapratu, kādēļ ir tik svarīgi, lai jēri ēstu krūmus. Bet mazais princis piemetināja:

- Tātad viņi ēd arī baobabus.

Es atļāvos piebilst, ka baobabi nav vis krūmi, bet lieli koki, tik augsti kā baznīcas, un pat tad, ja viņš paņemtu sev līdz veselu baru ziloņu, tie netiktu galā ar vienu vienīgu baobabu.

Doma par ziloņu baru mazo princi sasmīdināja:

- Tad jau tos vajadzētu sakraut citu uz cita... Bet pēc tam viņš saprātīgi aizrādīja:

- Baobabi taču vispirms ir mazi un tikai tad izaug lieli.

- Pilnīgi pareizi. Bet kādēļ tu gribi, lai jēri ēstu mazus baobabus?

Viņš atbildēja: "Labi! Diezgan!"- it kā runa būtu par kaut ko visiem zināmu. Un man vajadzēja pamatīgi piepūlēt savas smadzenes, lai tiktu galā ar šo problēmu.

Patiešām, uz mazā prinča planētas, tāpat kā uz visām citām planētām, auga derīgi augi un nezāles. Tātad tur bija arī derīgo augu labās sēklas un nezāļu ļaunās sēklas. Bet sēklas nevar redzēt. Tās dus zemes dzīlēs, līdz kādai no tām ienāk prātā pamosties. Tad nu sēkla pastiepjas un izbāž pretim saulei aizkustinoši mazu, nevainīgu asniņu. Ja tas ir redīsa vai rožu krūma asniņš, to var atstāt augam savā vaļā. Turpretim, ja tā ir kāda nezāle, tad asniņš tūlīt jāizrauj, tikko esam to pazinuši. Bet uz mazā prinča planētas bija šausmīgas sēklas... proti, baobabu sēklas. Planētas augsnē tās atradās lielā vairumā. Un no tāda baobaba, ja to laikā nepamana, nekad vairs nevar tikt vaļā. Tas pārņem visu planētu. Saknes izurbjas planētai cauri. Un, ja planēta ir pārāk maza, bet baobabu pārāk daudz, tad tie pārplēš planētu pušu.

"Tas ir kārtības jautājums," vēlāk man stāstīja mazais princis. "Kad pats no rīta esi uzkopies, tad rūpīgi jāuzkopj arī planēta. Regulāri jāizravē laukā visi baobabi, tiklīdz tos var atšķirt no rožu krūmiem, kam tie ārkārtīgi līdzinās, kad tikko uzdīguši. Tas ir ļoti viegls, bet nogurdinošs darbs."

Kādu dienu mazais princis ieteica man pacensties uzzīmēt uzskatāmu zīmējumu, lai arī mūsu bērni to pamatīgi ielāgotu. "Ja viņi kādreiz ceļos," viņš man teica, " tas viņiem varēs noderēt. Dažreiz ir vietā atlikt darbu uz vēlāku laiku. Bet, ja runa ir par baobabiem, tad tas var beigties ar katastrofu. Man bija zināma kāda planēta, uz kuras dzīvoja sliņķis. Viņš nebija pamanījis trīs krūmiņus..."

Un pēc mazā prinča norādījumiem es uzzīmēju šo planētu. Man nemaz netīk runāt pamācošā tonī. Bet, tā kā baobabu briesmas zināmas tikai nedaudziem un tiem, kas aizmaldītos uz šāda asteroīda, draudētu liels risks, tad reiz par visām reizēm metu pie malas savu atturību. Es teicu: "Bērni! Esiet piesardzīgi ar baobabiem!" Un, lai brīdinātu savus draugus no briesmām, kas viņiem jau labu laiku uzglūnējušas tāpat kā man, turklāt pašam to nezinot, es ļoti piestrādāju pie šā zīmējuma. Un tas bija to vērts. Jūs varbūt jautāsiet: kādēļ šai grāmatā citi zīmējumi nav tikpat iespaidīgi kā baobabu zīmējums? Atbilde ir ļoti vienkārša: es gan pūlējos, bet man neveicās. Bet, kad es zīmēju baobabus, mani iedvesmoja apziņa, ka tas ir ārkārtīgi nepieciešami.

Ai, mazo princi, tikai pamazām es sāku saprast tavu skumjo dzīvi! Ilgu laiku tev nebija citas izklaidēšanās kā vienīgi saulrietu skaistums. Šo jauno sīkumu uzzināju ceturtās dienas rītā, kad tu man teici: - Man ļoti patīk saulrieti. Paskatīsimies saulrietu...

- Bet tad ir jāpagaida...

- Jāpagaida, kas tad? - Jāpagaida, kad saule rietēs.

Pirmajā brīdī tu izskatījies ļoti pārsteigts, bet pēc tam pats sāki smieties. Tu man teici:

- Es vēl arvien iedomājos, ka esmu savās mājās!

Patiešām. Kad Savienotajās Valstīs ir pusdiena, tad saule, kā tas visiem zināms, noriet Francijā. Vajadzētu tikai vienā mirklī aiziet uz Franciju, lai noskatītos saulrietā. Diemžēl Francija ir pārāk tālu. Bet uz savas mazās planētas tu pavilki krēslu pāris soļu tālāk un raudzījies vakara debesīs ikreiz, kad vien to vēlējies...

- Kādu dienu es redzēju sauli rietam četrdesmit trīs reizes!

Brīdi vēlāk tu piebildi:

- Vai zini... kad ir tik skumji, tad patīk saulrieti...

- Tātad tanī dienā, kad redzēji četrdesmit trīs saulrietus, tu biji ļoti noskumis? Mazais princis neatbildēja.

Piektajā dienā, joprojām pateicoties jēriņam, man atklājās mazā prinča dzīves noslēpums. Viņš jautāja man pēkšņi, bez kāda ievada, it kā klusībā šo problēmu būtu ilgi pārdomājis:

- Bet, ja jērs ēd krūmus, tad viņš ēd arī puķes?

- Jērs ēd visu, kas gadās pa ceļam.

- Pat puķes, kurām ir ērkšķi?

- Jā. Pat puķes, kurām ir ērkšķi.

- Bet kam tad noder ērkšķi?

To es nezināju. Es toreiz biju ļoti aizņemts ar motoru, skrūvējot vaļā kādu pārāk cieši pievilktu skrūvi. Biju ļoti norūpējies, jo mans stāvoklis kļuva nopietns, bet izsīkstošais dzeramā ūdens krājums lika baidīties no visļaunākā.

- Kam tad noder ērkšķi?

Mazais princis nekad neatstāja miera jautājumu, ko bija reiz uzdevis. Es biju saniknots par spītīgo skrūvi un atbildēju uz labu laimi.:

- Ērkšķi neder nekam, tā ir tīrā ļaunprātība no puķu puses!

-O!

Brīdi klusējis, mazais princis domīgi atcirta:

- Es tev neticu! Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas, kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas.

Es neko neatbildēju. Šai brīdī nodomāju: "Ja skrūve vēl pretosies, sadauzīšu to ar veseri." Mazais princis atkal iztraucēja manas pārdomas:

- Bet vai tu tici, ka puķes...

- Protams, ka ne, protams, ne! Es nekam neticu! - atbildēju uz labu laimi.

- Esmu aizņemts ar nopietnām lietām!

Pārsteigts viņš mani uzlūkoja.

- Ar nopietnām lietām!

Viņš redzēja mani ar veseri rokās un smēreļļā notraipītiem pirkstiem noliekušos pār priekšmetu, kas viņam izlikās ļoti neglīts.

- Tu runā kā pieaugušie!

Šie vārdi man lika mazliet nokaunēties. Bet viņš nesaudzīgi piebilda:

- Tu sajauc visu... tu visu putro!

Mazais princis patiešām bija ļoti saskaities. Viņš purināja vējā savus zeltainos matus.

- Es zinu planētu, kur dzīvo kāds tumši sārts kungs. Viņš nekad nav ieelpojis nevienas puķes smaržu. Viņš nekad nav palūkojies uz zvaigzni. Viņš nekad nevienu nav mīlējis. Viņš nekad neko citu nav darījis kā tikai skaitījis rēķinus. Un augu dienu viņš atkārto tāpat kā tu: "Es esmu nopietns cilvēks! Es esmu nopietns cilvēks!" - un vai plīst aiz lepnuma. Tas jau nemaz nav cilvēks, tas ir pūpēdis!

- Kas?

- Pūpēdis!

Tagad mazais princis pat nobāla aiz dusmām.

- Kopš miljoniem gadu puķēm ir ērkšķi. Kopš miljoniem gadu jēriņi tomēr ēd puķes. Un vai tad nav svarīgi censties saprast, kādēļ puķes tik ļoti nopūlas, lai izveidotu ērkšķus, kuri nekad nekam neder? Vai tad puķu un jēru cīņa nav svarīga? Vai tā nav svarīgāka un nopietnāka par tumšsārtā kunga rēķiniem? Un, ja man zināma viena vienīga puķe visā pasaulē, kas aug tikai uz manas planētas, un, ja kādu rītu mazs jēriņš to var iznīcināt vienā rāvienā, nemaz neapzinoties, ko viņš dara - vai tad tas nav svarīgi?

Mazais princis nosarka, pēc tam atsāka:

- Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs. Tu saki sev: "Mana puķe ir kaut kur tur..." Bet, ja jēriņš apēd puķi, tad ir tāda sajūta, ka pēkšņi apdzisušas visas zvaigznes! Un vai tas nav svarīgi?

Viņš vairs nevarēja neko pateikt. Pēkšņi viņš sāka elsot. Bija uznākusi nakts. Es nometu savus darba rīkus. Man vairs neko nenozīmēja veseris, spītīgā skrūve, slāpes un nāve. Uz kādas zvaigznes, uz manas planētas Zemes, atradās mazs princis, kuru vajadzēja mierināt! Es paņēmu viņu savās rokās. Es viņu šūpoju. Es viņam teicu: "Puķei, kuru tu mīli, nekas nedraud... Es uzzīmēšu tavam jēriņam uzpurnīti... Es uzzīmēšu tavai puķei aizsargbruņas... Es..." Es patiešām vairs nezināju, ko sacīt. Es jutos ļoti neveikli. Es nezināju, kā viņam tuvoties, kā atkal viņam piekļūt... Asaru pasaule ir tik noslēpumaina...

Drīz vien iepazinos ar šo puķi tuvāk. Uz mazā prinča planētas bija augušas ļoti vienkāršas puķes, ar vienu pašu ziedlapiņu rindu; tās aizņēma pavisam maz vietas un nevienu netraucēja. Tās parādījās kādu rītu zālē un pēc tam vakarā izdzisa. Bet šī bija uzdīgusi kādu dienu no sēklas, kas bija atnesta nezin no kurienes, un mazais princis nevarēja vien beigt aplūkot asniņu, kurš nelīdzinājās nevienam citam. Tas varēja būt jaunas šķirnes baobabs. Bet drīz vien stāds pārstāja augt un sāka izvērsties ziedā.

Mazais princis, kas nekad nebija redzējis tik milzīgu pumpuru, juta, ka no tās izplauks  brīnumaina parādība, bet puķe savā zaļajā istabiņa nevarēja vien saposties pietiekami skaista. Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās krāsas. Viņa tērpās lēnām, pielaikodama ziedlapiņas citu pēc citas. Viņa negribēja uzplaukt izspūrusi kā magone. Viņa gribēja parādīties visā savā krāšņumā. Ai, jā! Viņa bija ļoti koķeta! Viņas noslēpumainā tērpšanās ilga daudzas dienas. Un tad kādu rītu tieši saullēkta stundā viņa atvērās. Bet skaistule, kas bija tik rūpīgi posusies, teica žāvādamās:

-Ā! Es tikko atmodos... Lūdzu, piedodiet... Esmu vēl pavisam izspūrusi...

Mazais princis vairs nevarēja apvaldīt savu apbrīnu:

- Cik jūs esat skaista!

- Vai ne, - klusi atbildēja puķe. -Es esmu dzimusi tai pašā stundā, kad saule...

Mazais princis it labi nojauta, ka puķe nav no kautrīgajām, bet viņa bija tik aizkustinoša!

- Man šķiet, ka tagad ir brokastu laiks, - viņa tūdaļ piebilda, - esiet tik laipns, padomājiet par mani...

Un mazais princis, pavisam apmulsis, sameklēja lejkannu ar svaigu ūdeni un aplaistīja puķi.

Drīz vien puķe viņu galīgi nomocīja ar savu neizprotamo iedomību. Kādu dienu, piemēram, runājot par saviem četriem ērkšķiem, viņa sacīja mazajam princim:

- Lai nu nāk tīģeri ar saviem nagiem!

- Uz manas planētas nav tīģeru,- iebilda mazais princis, - un turklāt tīģeri neēd zāli.

- Es neesmu zāle, - mierīgi atbildēja puķe.

-Piedodiet...

- Man nemaz nav bail no tīģeriem, bet es šausmīgi neciešu caurvēju. Vai jums būtu kāds aizsegs?

"Augs necieš caurvēju... ļoti savādi," mazais princis nodomāja. "Šī puķe ir ļoti komplicēta..."

- Vakarā apsedziet mani ar stikla kupolu. Pie jums ir ļoti auksts. Te ir tik nemājīgi. Tur, no kurienes es nāku...

Bet tad viņa apklusa. Viņa taču bija atnesta šurp sēklas veidā. Ko gan viņa varēja zināt par citām pasaulēm. Apkaunota, ka ļāvusi pārsteigt sevi tik naivos melos, puķe divas vai trīs reizes iekāsējās, lai mazais princis sajustu savu vainu.

-Kur ir aizsegs?...

- Es jau devos pēc tā, bet jūs runājāt ar mani! Tad puķe sāka vēl stiprāk kāsēt, lai viņam iedvestu sirdsapziņas pārmetumus.

Un tā mazais princis, lai arī viņam piemita mīlestības laba griba, drīz vien bija sācis šaubīties par puķi. Vieglprātīgos vārdus viņš bija uzņēmis nopietni un kļuvis ļoti nelaimīgs.

"Man nevajadzēja puķē klausīties," viņš man atzinās kādu dienu, "nekad nevajag klausīties puķēs. Tās jāuzlūko un jāelpo to smarža. Manējā ar savu smaržu apdvesa visu planētu, bet es nepratu par to priecāties. Šīm runām par nagiem vajadzēja modināt līdzjūtību, bet es noskaitos..."

Un vēl viņš atzinās:

"Toreiz es viņu nesapratu! Man vajadzēja par viņu spriest pēc darbiem, nevis pēc vārdiem. Viņa apdvesa mani ar savu smaržu un darīja gaišāku manu dzīvi.

Man nevajadzēja bēgt prom! Man vajadzēja nojaust viņas maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega. Puķes ir tik pretrunīgas! Bet es biju pārāk jauns, lai prastu mīlēt."

Man šķiet, ka mazais princis bija nolēmis aizceļot ar gājputniem. Tajā rītā viņš krietni uzposa savu planētu. Viņš rūpīgi iztīrīja darbojošos vulkānus. Viņam bija divi vulkāni, kas darbojās. Uz tiem ļoti ērti no rītiem varēja uzsildīt brokastis. Viņam piederēja ari viens izdzisis vulkāns. Bet kā mēdz teikt: "Nekad nevar būt drošs!" Tādēļ viņš iztīrīja arī izdzisušo vulkānu. Ja vulkāni ir labi iztīrīti, tie deg mierīgi, vienmērīgi, bez izvirdumiem. Vulkānu izvirdumi ir kā uguns skurstenī. Acīm redzot, uz zemes mēs esam pārāk mazi, lai iztīrītu savus vulkānus. Tādēļ tie sagādā mums tik daudz nepatikšanu.

Mazais princis mazliet noskumis izrāva pēdējos baobabu dzinumus. Viņš domāja, ka nekad vairs neatgriezīsies. Visi parastie darbi šorīt viņam likās neparasti jauki. Kad viņš pēdējo reizi aplaistīja puķi un gatavojās to apsegt ar stikla kupolu, viņam gribējās pat raudāt.

- Ardievu, - viņš teica puķei. Bet puķe neatbildēja.

- Ardievu, - viņš atkārtoja.

Puķe iekāsējās. Tas nebija tādēļ, ka viņa būtu saaukstējusies.

- Esmu bijusi muļķe, - beidzot viņa teica. - Lūdzu piedod man. Un centies būt laimīgs.

Mazais princis bija pārsteigts, nedzirdot pārmetumus. Viņš stāvēja, pavisam apmulsis, ar stikla kupolu rokās. Viņš nesaprata šo kluso maigumu.

- Nu, protams, es tevi mīlu, - teica puķe. - Tā bija mana vaina, ka tu par to neko nezināji. Bet tas ir tik nesvarīgi. Arī tu biji tāds pats muļķis kā es. Centies būt laimīgs... Liec šo kupolu mierā. Es to vairs negribu.

- Bet vējš...

- Es jau nemaz neesmu tā saaukstējusies... Svaigais nakts gaiss man darīs labu. Es esmu puķe.

- Bet zvēri...

Man taču ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribu iepazīt tauriņus. Tie laikam ir ļoti skaisti. Kas tad mani apciemos? Tu taču būsi tālu projām. Bet no lieliem zvēriem es nebaidos. Man ir nagi.

Un viņa naivi rādīja savus četrus ērkšķus. Pēc tam piebilda:

- Nevilcinies, tas uztrauc. Ja esi izlēmis doties projām, tad ej.

Viņa negribēja, ka mazais princis redz viņu raudam. Tā bija ļoti lepna puķe...

Vistuvāk mazā prinča planētai atradās asteroīdi 325., 326., 327., 328., 329. un 330. Tāpēc tos viņš apciemoja vispirms, lai sameklētu tur kādu nodarbošanos vai iemācītos kaut ko.

Pirmo apdzīvoja kāds karalis. Tērpies purpurā un sermuļādās, viņš sēdēja uz ļoti vienkārša un tomēr majestātiska troņa.

- Lūk, pavalstnieks! - karalis iesaucās, ieraudzījis mazo princi.

Un mazais princis nodomāja: "Kā gan viņš mani pazīst, ja nekad nav redzējis?"

Viņš nezināja, ka karaļi pasauli vienkāršo. Visi cilvēki viņiem ir pavalstnieki.

-Panāc tuvāk, lai es tevi labāk redzu, - teica karalis, kas jutās gauži lepns, ka ir kādam karalis.

Mazais princis ar skatienu meklēja, kur apsēsties, bet visu planētu pilnīgi aizņēma krāšņais sermuļādu apmetnis. Tā nu viņš palika stāvam, bet, tā kā bija noguris, nožāvājās.

- Žāvāties karaļa klātbūtnē ir pret etiķetes noteikumiem, - teica karalis. - Es tev to aizliedzu.

- Es nevaru savaldīties, - pavisam apmulsis, atbildēja mazais princis. - Mans ceļojums bija ilgs, un es neesmu nemaz gulējis...

- Tad es tev pavēlu žāvāties, - sacīja karalis. - Gadiem ilgi neesmu redzējis kādu žāvājamies. Žāvas ir ievērības cienīga parādība. Nu, nožāvājies vēlreiz! Tā ir pavēle.

-Es kautrējos... vairs nevaru... - iebilda mazais princis gluži nosarcis.

- Hm! Hm! - atteica karalis. - Tad es ... es tev pavēlu brīžiem žāvāties un brīžiem ne.

Viņš sastostījās un likās esam saīdzis.

Jo karalis raudzījās, lai viņa autoritāte tiktu respektēta. Viņš necieta nepaklausību. Viņš bija absolūtais monarhs. Bet, tā kā bija ļoti labs, viņš deva saprātīgas pavēles.

"Ja es pavēlētu," karalis mēdza teikt, "ja es pavēlētu kādam ģenerālim pārvērsties par kaiju un ja šis ģenerālis neklausītu, tā nebūtu viņa vaina. Tā būtu mana vaina."

- Vai drīkstu apsēsties? - bailīgi ievaicājās mazais princis.

- Es tev pavēlu apsēsties, - atbildēja karalis, majestātiski sakārtodams sava sermuļādu apmetņa malu.

Mazais princis bija neziņā. Planēta tik niecīga - pār ko gan karalis valda?

- Jūsu majestāte, - viņš teica, - lūdzu, piedodiet, ka uzdrošinos jums jautāt...

- Es tev pavēlu jautāt, - karalis steidzīgi noteica.

- Majestāt, pār ko jūs valdāt?- Pār visu, - karalis vientiesīgi atbildēja.

- Pār visu?

Karalis ar necilu žestu norādīja uz savu planētu, uz pārējām planētām un zvaigznēm.

- Pār visu šo? - mazais princis pārjautāja.

- Pār visu šo... - karalis atbildēja. Jo viņš bija ne tikai absolūtais, bet arī universālais monarhs.

- Un zvaigznes jums paklausa?

- Protams, - karalis atteica. - Viņas klausa uz vārda. Es neciešu nedisciplinētību.

Šāda vara mazajā princī izraisīja izbrīnu. Ja tāda būtu viņa rokās, tad viņš varētu vienā un tai pašā dienā noraudzīties nevis četrdesmit četros, bet septiņdesmit divos vai ari simt vai divsimt saulrietos, pat neizkustinot no vietas savu krēslu! Un, tā kā princi atkal pārņēma skumjas, atceroties savu mazo planētu, viņš iedrošinājās palūgt karalim kādu žēlastību:

- Es gribētu redzēt saulrietu ... Dariet man šo prieku ... Pavēliet saulei, lai tā noriet...

- Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu: viņa vai manējā?

- Tā būtu jūsu vaina, - mazais princis apņēmīgi noteica.

- Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt, -karalis atsāka. - Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.

- Bet mans saulriets? - atgādināja mazais princis, kas nekad neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.

- Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas gudrība.- Kad tas būs? - apvaicājās mazais princis.

-Hm! Hm! -albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā. - Hm! Hm! Tas būs ap ... ap... tas būs šovakar ap pulksten septiņiem četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.

Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.

- Man še vairs nav ko darīt, - viņš sacīja karalim. - Es došos projām.

- Neej projām, - atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam ir viens pavalstnieks. - Neej projām, es iecelšu tevi par ministru!

- Par kādu ministru!

-Par... tieslietu!

- Bet nav jau neviena , ko tiesāt!

- Nevar zināt, - karalis atteica. - Es vēl neesmu apskatījis savu karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana mani nogurdina.

- O! Es jau apskatīju, - sacīja princis un noliecās, lai pamestu skatienu planētas otrā pusē. - Tur arī nav neviena...

- Tad tu tiesāsi pats sevi, - karalis atbildēja. - Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt, tad tu patiesi būsi īsts gudrais.

- Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, - mazais princis sacīja. Tāpēc man nav jādzīvo šeit.

- Hm! Hm! - karalis teica. - Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam laikam. Mums ir tikai viena žurka.

- Man nepatīk sodīt ar nāvi, - atteica mazais princis. - Turklāt laiks doties ceļā.

- Nē, - karalis iebilda. Mazais princis jau bija saposies, taču viņš negribēja sāpināt veco monarhu.

-Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi apstākļi ir labvēlīgi ...

Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās, tad nopūtās un devās ceļā.

- Es tevi ieceļu par savu sūtni, - karalis pasteidzās iesaukties.

Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.

"Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie," mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu.

Uz otras planētas dzīvoja kāds godkārīgais:

- Ā, ieradies apbrīnotājs! - viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz bija ieraudzījis mazo princi.

Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.

- Labdien, - teica mazais princis. - Kāda jums jocīga cepure.

- Lai varētu sveicināt, - atbildēja godkārīgais. - Lai sveicinātu, kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.

- Ak tā?- sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.

- Sasit plaukstas, - godkārīgais viņu pamācīja.

Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja, paceldams cepuri.

"Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa," nodomāja mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal sveicināja, paceldams cepuri.

Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi nogurdināja rotaļas vienmuļība:

- Un kas jādara, - viņš jautāja, lai cepure nokristu? Bet godkārīgais nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.

- Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? - viņš jautāja mazajam princim.

- Ko nozīmē apbrīnot?

- Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.

- Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >

- Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!

- Es tevi apbrīnoju, - mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, - bet kādēļ tas tev tik svarīgi?

Un mazais princis devās projām.

"Pieaugušie patiešām ir ļoti dīvaini," viņš noteica un turpināja savu ceļojumu.

Uz nākamās planētas dzīvoja kāds dzērājs. Lai gan šis apciemojums bija ļoti īss, tas modināja mazajā princī dziļas skumjas.

- Ko tu tur dari? - viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.

- Es dzeru, - drūmi atbildēja dzērājs.

- Kādēļ tu dzer? -jautāja mazais princis.

- Lai aizmirstu, - atbildēja dzērājs.

- Ko aizmirstu? - apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl. 

- Lai aizmirstu, ka man ir kauns, - atzinās dzērājs, galvu nodūris.

- Kauns? Par ko? - apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.

- Kauns par to, ka dzeru! - atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa.

Un mazais princis apmulsis devās projām.

"Pieaugušie patiesi ir ārkārtīgi dīvaini," viņš sacīja pats sev, turpinādams ceļojumu.

Ceturtā planēta bija biznesmeņa planēta. Šis cilvēks bija tik aizņemts, ka, mazajam princim ierodoties, pat nepacēla galvu.

- Labdien, - sacīja princis. - Jūsu cigarete ir apdzisuši.

- Trīs un divi ir pieci. Pieci un septiņi - divpadsmit. Divpadsmit un trīs - piecpadsmit. Sveiki! Piecpadsmit un septiņi - divdesmit divi. Divdesmit divi un seši - divdesmit astoņi. Nav laika to atkal aizdedzināt. Divdesmit seši un pieci - trīsdesmit viens. Uf! Tātad kopā pieci simti viens miljons seši simti divdesmit divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit viens.

- Pieci simti miljonu? Kā tad?

- Tu vēl arvien esi šeit? Pieci simti viens miljons... es vairs nezinu, kā ... Man ir tik daudz darba! Esmu nopietns cilvēks, un blēņas man nesagādā nekādu prieku! Divi un pieci - septiņi...

- Pieci simti viens miljons? Kā tad? - atkārtoja mazais princis, kas vēl nekad savā mūžā nebija atteicies no reiz uzdotā jautājuma.

Biznesmenis pacēla galvu:

- Piecdesmit četros gados, kopš dzīvoju uz šīs planētas, mani ir traucējuši tikai trīs reizes. Pirmoreiz! pirms divdesmit diviem gadiem, tā bija kāda maijvabole, kas uzradās dievs zin no kurienes. Tā sacēla šausmīgu troksni, un es ielaidu aplēsē četras kļūdas. Otrreiz, pirms vienpadsmit gadiem, man uzbruka reimatisma lēkme. Es pārāk maz kustos. Man nav laika klaiņot apkārt. Es taču esmu nopietns cilvēks. Trešā reize ... lūk, šī! Tātad teicu pieci simti viens miljons...

- Miljons? Kā tad?

Biznesmenis saprata, - viņam nav ko cerēt, ka viņu liks mierā.

-Miljons mazo nieciņu, kas dažreiz redzami pie debesīm.

- Mušu? .

- Nē taču, mazo nieciņu, kas mirdz.

-Bišu?

- Nu nē. Mazo, zeltaino nieciņu, kas dīkdieņus padara sapņainus. Bet es esmu nopietns. Man nav laika sapņot.

-Ā, zvaigžņu?

- Tieši tā. Zvaigžņu.

- Un ko tu dari ar pieci simti miljoniem zvaigžņu?

- Pieci simti vienu miljonu seši simti divdesmit diviem tūkstošiem septiņi simti trīsdesmit vienu. Esmu nopietns cilvēks un cienu precizitāti.

- Un ko tu dari ar šīm zvaigznēm?

- Ko es daru?

-Jā.

- Neko. Tās man pieder.

- Tev pieder zvaigznes?

-Jā.

- Bet es nupat redzēju kādu karali, kam ...

- Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda pār kaut ko. Tas ir pavisam kas cits.

- Bet kāds tev labums no tā, ka tev pieder zvaigznes?

- Tās padara mani bagātu.

- Un kāds tev labums no tā, ka esi bagāts?

- Es varu nopirkt citas zvaigznes, ja kāds tās atklāj. "Šis cilvēks," nodomāja mazais princis," spriež apmēram tāpat kā mans dzērājs." Tomēr viņš vēl šo to pajautāja.

- Kā var piederēt zvaigznes?

- Bet kas ir to īpašnieks? - biznesmenis ērcīgi noprasīja.

- Es nezinu. Neviens.

- Nu tad zvaigznes pieder man, jo es pirmais par tām iedomājos.

- Vai ar to pieliek?

- Protams. Ja tu atrodi dimantu, kam nav īpašnieka, tas ir tavs. Ja tu atklāj kādu salu, kurai nav īpašnieka, tā ir tava. Ja tev pirmajam rodas kāda doma, tu liec to patentēt - tā ir tava.

Bet man pieder zvaigznes, jo līdz šim neviens nav iedomājies, ka arī tās var piederēt.

- Tas tiesa, - sacīja mazais princis. - Un ko tu dari ar tām?

- Es tās pārvaldu. Es tās saskaitu un atkal pārskaitu, - atteica biznesmenis. - Tas ir grūti. Bet es esmu nopietns cilvēks!

Mazais princis vēl nebija apmierināts.

- Ja man pieder, piemēram, kāds kaklauts, es varu to aplikt ap kaklu un aiznest projām. Ja man pieder kāda puķe, es varu to noplūkt un paņemt līdz. Bet tu taču nevari noplūkt savas zvaigznes.

- Nē, bet es varu tās ielikt bankā.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka es uzrakstu uz maza papīrīša zvaigžņu skaitu. Un pēc tam šo papīru ieslēdzu atvilktnē.

-Un tas ir viss?

-Ar to pietiek!

"Tas ir jocīgi," mazais princis nodomāja. "Tas ir pat dzejiski. Tomēr nav sevišķi nopietni."

Mazajam princim par to, kas ir nopietns, bija savas domas, kuras ļoti atšķīrās no pieaugušo cilvēku domām.

- Man, - viņš piebilda, - pieder kāda puķe, ko es katru dienu aplaistu. Man ir trīs vulkāni, kurus es tīru katru nedēļu. Jo es tīru arī izdzisušo. Nekad nevar būt drošs. Tas, ka viņi man pieder, ir derīgi kā maniem vulkāniem, tā manai puķei. Bet tu neesi derīgs zvaigznēm...

Biznesmenis atvēra muti, bet neatrada nekā , ko atbildēt, un mazais princis devās projām.

"Pieaugušie nudien ir ārkārtīgi dīvaini," viņš teica sev, ceļodams tālāk.

Piektā planēta bija pavisam savāda. Tā bija pati mazākā no visām. Tur bija tieši tik daudz vietas, lai novietotu vienu laternu un vienu laternu iededzinātāju. Mazais princis nekādi nevarēja saprast, kam varētu noderēt kaut kur debesīs, uz planētas, kur nav ne māju, ne iedzīvotāju, tāda laterna un tāds laternu iededzinātājs. Taču viņš nodomāja:

"Var jau būt, ka šis cilvēks ir absurds. Tomēr viņš nav tik bezjēdzīgs kā karalis, kā godkārīgais, kā biznesmenis un kā dzērājs. Viņa darbam vismaz ir kāda jēga. Kad viņš aizdedzina savu laternu, tad šķiet, it kā viņš liktu rasties vēl vienai zvaigznei vai puķei. Kad viņš izdzēš savu laternu, viņš iemidzina savu puķi vai zvaigzni. Tā ir ļoti skaista nodarbošanās. Tā patiešām ir derīga, jo tā ir skaista."

Sasniedzis planētu, mazais princis goddevīgi sveicināja laternu iededzinātāju:

- Labdien. Kādēļ tu nupat izdzēsi savu laternu?

- Tāda ir pavēle, - atbildēja laternu iededzinātājs. - Labdien.

- Kāda tad ir pavēle?

- Izdzēst laternu. Labvakar. Un viņš to izdzēsa.

- Bet kālab tu to atkal aizdedzini?

- Tāda ir pavēle, - atbildēja laternu iededzinātājs.

- Es nesaprotu, - teica mazais princis.

- Tur nav nekā ko nesaprast, - sacīja laternu iededzinātājs. - Pavēle paliek pavēle. Labdien.

Un viņš izdzēsa savu laternu.

Pēc tam viņš noslaucīja no pieres sviedrus ar sārti rūtotu kabatas lakatiņu.

- Man ir briesmīgs amats. Senāk tas bija jēdzīgāks. No rīta izdzēsu laternu un vakarā to aizdedzināju. Man bija laiks dienu atpūsties un nakti gulēt...

- Vai tad pavēle kopš tā laika mainīta?

- Pavēle nav mainīta, - paskaidroja laternu iededzinātājs. Tā jau ir mana nelaime! Gadu no gada planēta griežas aizvien ātrāk, bet pavēle palikusi tā pati.

- Un kā ir tagad? - vaicāja mazais princis.

-Tagad, kad planēta apgriežas reizi minūtē, man vairs nav ne mirkļa atpūtas. Es aizdedzinu un izdzēšu laternu reizi minūtē!

-Tas nu gan ir jocīgi! Dienas pie tevis ilgst vienu minūti!

- Tas nemaz nav jocīgi, - atteica laternu iededzinātājs.

- Pagājis jau vesels mēnesis, kopš mēs sarunājamies.

-Vesels mēnesis?

- Jā. Trīsdesmit minūtes. Trīsdesmit dienu! Labvakar.

Un viņš atkal aizdedzināja savu laternu. Mazajam princim aizvien vairāk iepatikās šis laternu iededzinātājs, kas bija tik uzticīgs pavēlei. Viņš atcerējās, kā pats kādreiz bija meklējis saulrietus, pārbīdīdams krēslu. Viņš gribēja palīdzēt savam draugam.

- Paklau ... es zinu kādu līdzekli, kā tu varētu atpūsties, kad vien gribētu...

-Es jau sen to gribu, - sacīja laternu iededzinātājs. Jo var taču turēt doto vārdu un tai pašā laikā slinkot. Mazais princis turpināja:

- Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt

trīs soļos. Tev tikai jāiet pavisam lēnam, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi ... un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies...

- Nekāda labuma no tā nav, - noteica laternu iededzinātājs. Par visu vairāk dzīvē man tīk gulēt.

- Tad ir slikti, - sacīja mazais princis.

- Tad ir slikti, - apliecināja laternu iededzinātājs. - Labdien. - Un viņš izdzēsa savu laternu.

"Šo cilvēku," mazais princis nodomāja, turpinot ceļojumu, "šo cilvēku visi pārējie nicinās, ir karalis, ir godkārīgais, ir dzērājs, ir biznesmenis. Tomēr vienīgi viņš man neliekas smieklīgs. Varbūt tādēļ, ka viņš nodarbojas ar kaut ko citu, nevis pats ar sevi."

Tad mazais princis smagi nopūtās:

"Vienīgi viņš varētu būt mans draugs. Bet viņa planēta patiesi ir pārāk maza. Tur nav vietas diviem ..."

Mazais princis neuzdrošinājās atzīties, ka viņš skumst pēc šīs brīnumainās planētas, it īpaši tādēļ, ka tur divdesmit četrās stundās var redzēt tūkstoš četri simti četrdesmit saulrietu.

Sestā planēta bija desmitreiz lielāka. Tur dzīvoja kāds vecs kungs, kas rakstīja milzīgas grāmatas.

- Skat! Pētnieks! - viņš iesaucās, kad ieraudzīja mazo princi.

Mazais princis apsēdās uz galda un mazliet atvilka elpu. Viņš jau bija tik ilgi ceļojis!

- No kurienes tu nāc? - vaicāja vecais kungs.

- Kas ir šī lielā grāmata? - jautāja mazais princis. -Ko jūs še darāt?

- Es esmu ģeogrāfs, - atbildēja vecais kungs.

- Kas tas ir - ģeogrāfs?

- Tas ir zinātnieks, kas zina, kur atrodas jūras, upes, pilsētas, kalni un tuksneši.

- Tas ir ļoti interesanti, - sacīja mazais princis. -Tā beidzot patiesi ir īsta profesija! - Un viņš pārlaida skatienu ģeogrāfa planētai. Viņš vēl nekad nebija redzējis tik diženu planētu.

- Jūsu planēta ir ļoti skaista. Vai še ir okeāni? 

- To es nevaru zināt, - sacīja ģeogrāfs. 

- Ā! - Mazais princis bija vīlies. - Un kalni?

- To es nevaru zināt, - atteica ģeogrāfs.

- Un pilsētas un upes, un tuksneši?

-Arī to es nevaru zināt, - atteica ģeogrāfs.

- Bet jūs taču esat ģeogrāfs!

- Tas tiesa, - sacīja ģeogrāfs, - bet es neesmu pētnieks. Man ļoti vajadzīgi pētnieki. Ģeogrāfs pats neuzskaita pilsētas, upes, kalnus, jūras, okeānus un tuksnešus. Ģeogrāfs ir pārāk svarīga persona, lai klaiņotu apkārt. Viņš neatstāj savu biroju. Toties viņš pieņem pētniekus. Viņš tos izjautā un pieraksta viņu atmiņas. Ja kāda pētnieka atmiņas viņam šķiet interesantas, ģeogrāfs liek aizpildīt anketu par pētnieka tikumību.

- Kādēļ tā? - vaicāja mazais princis.

- Tādēļ, ka dzērājiem viss rādās dubulti. Un tad ģeogrāfs atzīmētu divus kalnus tur, kur ir tikai viens.

- Es pazīstu kādu, kas būtu slikts pētnieks, - teica mazais princis.

- Tas ir iespējams. Tātad, ja pētnieka tikumība izrādās nevainojama, mēs uzrakstām anketu par viņa atklājumu.

- Vai atklājumu dodas apskatīt?

- Nē. Tas būtu pārāk sarežģīti. Mēs pieprasām, lai pētnieks sagādā pierādījumus. Ja ir runa, piemēram, par kāda liela kalna atklāšanu, mēs pieprasām, lai viņš atnes no tā lielus akmeņus.

Ģeogrāfs pēkšņi kļuva nemierīgs.

- Bet tu taču nāc no tālienes! Tu esi pētnieks! Tu man aprakstīsi savu planētu!

Un ģeogrāfs, atvēris savu grāmatu, noasināja zīmuli.

Pētnieku stāstus vispirms pieraksta ar zīmuli. Tikai pēc tam, kad pētnieks sagādājis pierādījumus, atklājums tiek ierakstīts ar tinti.

- Es klausos, - ģeogrāfs teica.

- Manās mājās nav sevišķi interesanti, - mazais princis iesāka. - Tur viss ir tik mazs! Man ir trīs vulkāni. Divi degoši un viens apdzisis. Bet nekad jau nevar būt drošs.

- Nekad jau nevar būt drošs, - ģeogrāfs atkārtoja.

- Man ir arī puķe.

- Puķes mēs neatzīmējam, - teica ģeogrāfs.

- Kādēļ gan ne? Tās ir visskaistākās!

- Tādēļ, ka puķes ir īslaicīgas.

- Ko nozīmē "īslaicīgas"?

- Ģeogrāfijas grāmatas, - sacīja ģeogrāfs, - ir pašas vērtīgākās no visām grāmatām. Tās nekad nenoveco. Ļoti reti atgadās, ka kalns mainītu savu vietu. Ārkārtīgi reti kāds okeāns izsīkst. Mēs aprakstām mūžīgas lietas.

- Bet izdzisuši vulkāni var sākt darboties,- viņu pārtrauca mazais princis. - Ko nozīmē "īslaicīgs"?

- Vai vulkāni ir izdzisuši vai atmodušies, tas mums ir viens un tas pats. Mums ir svarīgs tikai pats kalns. Tas nepārvēršas.

- Bet ko nozīmē "īslaicīgs",- atkārtoja mazais princis, kas nekad nebija atkāpies no reiz uzdotā jautājuma.

- Tas nozīmē - "pakļauts drīzai iznīcībai".

- Mana puķe ir pakļauta drīzai iznīcībai?

- Protams.

"Mana puķe ir īslaicīga", mazais princis domāja, "un viņai ir tikai četri ērkšķi, ar ko aizstāvēties pret pasauli! Un es atstāju viņu vienu pašu mājās!"

Tā bija mazā prinča pirmā nožēla. Taču viņš ātri atguva drosmi.

- Ko jūs man ieteiktu apskatīt? - viņš jautāja.

- Planētu Zemi, - atbildēja ģeogrāfs. - Tai ir laba slava ...

Un mazais princis devās projām, domādams par savu puķi.

Septītā planēta tātad bija Zeme.

Zeme nav vis kaut kāda parasta planēta! To apdzīvo simt vienpadsmit karaļu (ieskaitot, protams, arī nēģeru karaļus), septiņi tūkstoši ģeogrāfu, deviņi simti tūkstoši biznesmeņu, septiņi ar pusi miljonu dzērāju, trīs simti vienpadsmit miljoni godkārīgo, vārdu sakot, apmēram divi miljardi pieaugušo.

Lai jums rastos priekšstats par Zemes izmēriem, minēšu tikai to, ka pirms elektrības izgudrošanas uz visiem sešiem kontinentiem kopā vajadzēja uzturēt veselu armiju laternu iededzinātāju - četri simti sešdesmit divus tūkstošus pieci simti vienpadsmit cilvēkus.

Raugoties no tālienes, tas atstāja lielisku iespaidu. Šīs armijas kustības bija saskaņotas kā baletā. Vispirms nāca Jaunzēlandes un Austrālijas laternu iededzinātāju kārta. Iededzinājuši savas laternas, viņi aizgāja gulēt. Tad uznāca Ķīnas un Sibīrijas laternu iededzinātāji. Pēc tam arī viņi nozuda aiz kulisēm. Tad bija kārta Krievijas un Indijas laternu iededzinātājiem. Pēc tam - Āfrikas un Eiropas. Pēc tam - Dienvidamerikas. Un viņi nekad nesajauca kārtību, uzejot uz skatuves. Tas bija grandiozi.

Tikai vienīgās ziemeļpola laternas iededzinātājs un viņa kolēģis - vienīgās dienvidpola laternas iededzinātājs dzīvoja dīkdienībā un bezrūpībā: viņi strādāja divas reizes gadā.

Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas. Ja divi miljardi iedzīvotāju, kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā, viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.

Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!

Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās gredzens mēness krāsā.

- Labvakar, - teica mazais princis katram gadījumam.

- Labvakar, - atteica čūska.

- Uz kādas planētas es esmu nonācis? -jautāja mazais princis.

- Uz Zemes, Āfrikā, - atbildēja čūska.

-Ā! ... Vai tad uz Zemes neviena nav?

- Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, - paskaidroja čūska.

Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.

- Es gribētu zināt, - viņš teica, - vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums ... Bet cik tālu!

- Tā ir skaista, - teica čūska. Ko tu še domā darīt?

- Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, - atteica mazais princis.

-Ā! - noteica čūska. Un tad viņi apklusa.

- Kur ir cilvēki? - beidzot iejautajās mazais princis. - Šai tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš...

-Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, - piebilda čūska. Mazais princis ilgi raudzījās uz čūsku.

- Tu esi jocīgs radījums, - beidzot viņš teica, - tik tieva kā pirksts...

- Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, -atbildēja čūska.

Mazais princis pasmaidīja.

- Tu nu gan neesi spēcīga... tev pat nav kāju ... tu pat nevari ceļot...

- Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, - sacīja čūska. Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.

-To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, - viņa vēl piebilda. - Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes ...

Mazais princis neko neatbildēja.

- Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes. Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas planētas. Es varu ...

- O! Es ļoti labi saprotu, - teica mazais princis, - bet kādēļ tu aizvien runā mīklās?

- Es tās visas atrisinu, - atteica čūska. Un viņi abi apklusa.

Mazais princis gāja caur tuksnesi un sastapa tikai vienu puķi. Puķi ar trim ziedlapiņām, pavisam neievērojamu puķi ...

- Labdien, - mazais princis sveicināja.

- Labdien, - sacīja puķe.

- Kur ir cilvēki? - pieklājīgi jautāja mazais princis. Puķe kādu dienu bija redzējusi ejam garām karavānu.

- Cilvēki? Man šķiet, ka to ir kādi seši vai septiņi.

Es viņus redzēju pirms daudziem daudziem gadiem. Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.

-Ardievu, - sacīja mazais princis.

- Ardievu, - atteica puķe.

Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. "No tik augsta kalna kā šis," nodomāja mazais princis, "es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus..." Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.

- Labdien, - viņš teica katram gadījumam.

- Labdien ... Labdien ... Labdien ... - atskanēja atbalss.

- Kas jūs esat? - vaicāja mazais princis.

- Kas jūs esat ... kas jūs esat... kas jūs esat... - attrauca atbalss.

- Esiet mani draugi, esmu vientuļš, - viņš teica.

- Es esmu vientuļš ... es esmu vientuļš ... es esmu vientuļš ... - atsaucās atbalss.

"Kāda dīvaina planēta!" mazais princis nodomāja. "Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos. Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka... Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā..."

Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem, klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet visi ceļi ved pie cilvēkiem.

- Labdien, - viņš sacīja. Tas bija ziedošs rožu dārzs.

- Labdien, - rozes atbildēja. Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.

- Kas jūs esat? - viņš pārsteigts tām jautāja.

- Mēs esam rozes, - tās atteica.

-Ā! -mazais princis izdvesa.

Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!

"Viņa justos ļoti saniknota," mazais princis noteica, "ja redzētu šo ... viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu, lai arī mani pazemotu."

Pēc tam viņš vēl piebilda: "Es iedomājos, ka man pieder vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze. Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu nav sevišķi liela bagātība princim..." Un nogūlies zālē, viņš raudāja.

Tieši tad parādījās lapsa.

- Labdien, - viņa teica.

- Labdien, - pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.

- Es esmu šeit, - teica kāda balss zem ābeles.

- Kas tu esi? - vaicāja mazais princis. - Tu esi ļoti skaista...

- Es esmu lapsa, - lapsa atbildēja.

-Nāc parotaļājies ar mani, - uzaicināja mazais princis. - Man ir skumji...

- Es nevaru ar tevi rotaļāties, - teica lapsa. - Es neesmu pieradināta.

- Piedodiet, - sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis, piebilda:

- Ko nozīmē "pieradināt"?

- Tu neesi šejienietis, - teica lapsa, - ko tu meklē?

- Es meklēju cilvēkus, - atteica mazais princis.

- Ko nozīmē "pieradināt"?

- Cilvēkus, - lapsa brīnījās, - viņiem taču ir šautenes, un viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl viņi audzē vistas. Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?

- Nē, - atteica mazais princis. - Es meklēju draugus. Ko nozīmē "pieradināt"?

- Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, - atbildēja lapsa. -Tas nozīmē "nodibināt ciešas saites"...

- Nodibināt ciešas saites?

- Protams, - sacīja lapsa. - Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.

- Es sāku saprast, - teica mazais princis. - Ir kāda puķe ... man šķiet, ka viņa mani pieradinājusi...

- Tas ir iespējams, - atbildēja lapsa. - Uz Zemes viss iespējams...

- Nē, tas nebija uz Zemes, - iebilda mazais princis. Lapsa likās ļoti ieinteresēta:

- Uz kādas citas planētas?

-Jā.

- Vai uz tās planētas ir arī mednieki?

-Nē.

- Tas ir interesanti. Un vistas?

-Nē.

- Nekas pasaulē nav pilnīgs, - nopūtās lapsa. Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:

- Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.

Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl - skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu ...

- Es raudāšu.

- Tā ir tava vaina, - iebilda mazais princis, - es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu ...

- Protams, - sacīja lapsa.

- Bet tu taču raudāsi! - teica mazais princis.

- Bez šaubām, - atteica lapsa.

- Tad jau tu neko neiegūsti!

- Es iegūstu gan, - sacīja lapsa, - atceries zeltainos kviešus.

Pēc tam viņa piebilda:

- Ej apraudzīt rozes! Tu sapratīsi, ka tavējā ir vienīgā visā pasaulē. Tu atnāksi no manis ardievoties, un es tev atklāšu kādu noslēpumu.

Mazais princis devās apskatīt rozes.

- Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas, - viņš tām teica. - Neviens jūs nav pieradinājis, un arī jūs neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas, kāda bija mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es padarīju viņu par savu draugu, un tagad viņa man ir vienīgā visā pasaulē.

Un rozes jutās ļoti neērti.

- Jūs esat skaistas, bet tukšas, - vēl viņš tām sacīja. - Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus (izņemot divus trīs, lai būtu tauriņi). Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.

Tad mazais princis atgriezās pie lapsas.

-Ardievu, - viņš teica.

- Ardievu, - sacīja lapsa. - Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēsredzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.

- Būtiskais nav acīm saredzams, - atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.

- Tieši tas laiks, ko tu veltīji savai rozei, padara šo rozi tik nozīmīgu.

-Tieši tas laiks, ko es veltīju savai rozei... - atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.

- Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, - sacīja lapsa, - bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi...

- Man jāatbild par savu rozi ... - atkārtoja mazais princis, lai paturētu atmiņā.

- Labdien, - sacīja mazais princis.

- Labdien, - atņēma pārmijnieks.

- Ko tu še dari? - vaicāja mazais princis.

- Es šķiroju ceļotājus pa tūkstotim, - sacīja pārmijnieks. - Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.

Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.

- Cik ļoti viņi steidzas, - mazais princis brīnījās. - Ko viņi meklē?

- Pat lokomotīves vadītājs to nezina, - atteica pārmijnieks.

Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.

- Vai viņi jau atgriežas? -jautāja mazais princis.

- Tie nav tie paši, - sacīja pārmijnieks. - Tā ir maiņa no citurienes.

- Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?

- Labi ir tur, kur mēs neesam, - atteica pārmijnieks. Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.

- Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotajiem? - vaicāja mazais princis.

- Viņi nedzenas pakaļ nekam, - atteica pārmijnieks.

- Viņi vagonos vai nu guļ vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.

-Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, - ieteicās mazais princis. - Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud...

- Viņi ir laimīgi, - noteica pārmijnieks.

- Labdien, - sacīja mazais princis.

- Labdien, - atbildēja tirgotājs.

Viņš tirgojās ar uzlabotām tabletēm, kas remdē slāpes. Ja norij vienu šādu tableti, tad veselu nedēļu nav jādzer.

- Kādēļ tu tās pārdod? -jautāja mazais princis.

- Tas ir ārkārtīgs laika ietaupījums, - teica tirgotājs.

- Eksperti to aprēķinājuši. Mēs ietaupām piecdesmit trīs minūtes nedēļā.

- Un ko lai dara šais piecdesmit trīs minūtēs?

-Ko katrs vēlas ...

"Ja manā rīcībā būtu piecdesmit trīs minūtes," mazais princis nodomāja, "es it mierīgi aizstaigātu līdz kādai akai..."

Tā bija astotā diena, kopš katastrofas tuksnesī, un klausīdamies stāstu par tirgotāju, es izdzēru pēdējo pilienu no sava ūdens krājuma.

- Tavas atmiņas, protams, ir jaukas, - teicu mazajam princim, - bet es vēl neesmu salabojis lidmašīnu, man vairs nav ko dzert, un arī es būtu laimīgs, ja varētu mierīgi aizstaigāt līdz kādai akai!

- Mana draudzene lapsa ... - viņš iesāka.

- Mīļo zēn, te vairs nav runa par lapsu!

-Kādēļ?

- Tādēļ, ka mēs nomirsim aiz slāpēm ...

Mazais princis nesaprata manu atzinumu un atbildēja:

- Ir labi, ja tev bijis draugs, pat ja tev jāmirst... Es esmu ļoti apmierināts, ka man bijusi draudzene lapsa...

"Viņš neapjauš briesmas," es nodomāju. "Viņš nekad nav ne izsalcis, ne izslāpis. Viņam pietiek ar mazumiņu saules ..."

Bet mazais princis uzlūkoja mani un atbildēja uz manu domu:

- Arī man slāpst... meklēsim aku ...

Noguris atmetu ar roku: nav nekādas jēgas milzīgajā tuksneša plašumā meklēt aku. Tomēr mēs devāmies ceļā.

Klusēdami gājām vairākas stundas, līdz uznāca nakts un iemirdzējās zvaigznes. Es tās redzēju kā sapnī, jo pārliecīgo slāpju dēļ man bija viegls drudzis. Mazā prinča vārdi atkal un atkal atausa atmiņā.

- Tev taču arī slāpst? - es viņam jautāju. Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš tikai noteica:

- Ūdens var būt labs arī sirdij...

Es nesapratu viņa atbildi un klusēju... Es labi zināju, ka nevajag viņu iztaujāt.

Mazais princis bija noguris. Viņš apsēdās. Es apsēdos viņam blakus. Un pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda:

- Zvaigznes ir tik skaistas, pateicoties puķei, kuru nevar redzēt...

Es atbildēju: "Protams," - un klusēdams uzlūkoju mēness apmirdzētās smilšu krokas.

- Tuksnesis ir skaists, - mazais princis ierunājās.

Tas bija tiesa. Aizvien esmu mīlējis tuksnesi. Tu sēdi uz kādas smilšu kāpas. Nekas nav redzams. Un tomēr klusumā kaut kas staro.

-Tuksnesis slēpj sevī kādu aku, un tas padara to skaistu, - teica mazais princis.

Es biju pārsteigts, jo pēkšņi izpratu šo dīvaino smilšu starošanu. Kad biju zēns, es dzīvoju kādā vecum vecā mājā, par kuru teika stāstīja, ka tajā esot apslēptas bagātības. Protams, neviens nekad tās nebija uzgājis, nebija pat meklējis. Bet tās apbūra visu šo māju. Mana māja savas sirds dziļumos glabāja kādu noslēpumu ...

- Jā, - es teicu mazajam princim, - vienalga, vai tā būtu māja vai zvaigznes, vai tuksnesis, to, kas piešķir tiem skaistumu, mēs neredzam!

- Es esmu ļoti apmierināts, - viņš sacīja, - ka tu esi vienis prātis ar manu lapsu.

Pēc tam mazais princis aizmiga, es paņēmu viņu savās rokās un atkal devos ceļā. Es biju satraukts. Man šķita, ka nesu kādu trauslu dārgumu. Man pat šķita, ka uz zemes nekas vairs nevar būt trauslāks. Es apskatīju mēness gaismā viņa bālo pieri, viņa aizvērtās acis, matu šķipsnas, kas plīvoja vējā, un es teicu sev: "Še es redzu tikai čaulu. Pats nozīmīgākais nav saredzams ..."

Un, tā kā viņa lūpas bija pavērtas vieglā smaidā, es vēl sacīju sev: "Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis..." Un man viņš izlikās vēl trauslāks. Lampas ir ļoti jāsargā: viena vēja brāzma tās var izdzēst ...

Un tā iedams, es rītausmā uzgāju aku.

- Cilvēki, - sacīja mazais princis, - sakāpj ātrvilcienos, bet viņi paši vairs nezina, ko meklē. Tad nu viņi uztraucas un riņķo kā karuselī...

Un vēl viņš piebilda:

-Nav taču vērts ...

Aka, kuru mēs uzgājām, nelīdzinājās Sabārās tuksneša akām. Sahāras tuksneša akas parasti ir smiltīs izraktas bedres. Turpretī šī bija īsta lauku ciemata aka. Bet, tā kā še nebija nekāda ciemata, tad man likās, ka es sapņoju.

- Cik dīvaini, - teicu mazajam princim, - viss ir kārtībā: grieztuve, virve un spainis...

Viņš iesmējās, pieskārās virvei un sāka griezt grieztuvi. Tā ievaidējās kā vecs vēja rādītājs, kad pēc ilga laika atkal sāk pūst vējš.

- Vai dzirdi, - teica mazais princis, - mēs atmodinājām šo aku, un tā dzied ...

Es negribēju, ka viņš piepūlas.

- Ļauj man, - es sacīju, - tas tev par smagu.

Lēnām izvilku spaini un stabili noliku to uz akas mūra malas. Manās ausīs skanēja grieztuves dziesma, un ūdenī, kas vēl arvien virmoja, es redzēju mirgojam sauli.

- Man ļoti gribas dzert šo ūdeni, - teica mazais princis, - dod man dzert...

Un es sapratu, ko viņš bija meklējis!

Es pacēlu spaini pie viņa lūpām. Acis aizvēris, viņš dzēra. Tas bija tik skaisti kā svētkos. Šis ūdens bija pavisam kas cits nekā barība. To bija radījis gājiens zem zvaigznēm, grieztuves dziesma un manu roku spēks. Sirdij tas bija kā dāvana. Kad biju mazs zēns, mirdzošā ziemassvētku eglīte, pusnakts mesas mūzika, mīļie smaidi tāpat piešķīra mirdzumu Ziemassvētku dāvanai, ko es saņēmu.

- Uz tavas planētas, - teica mazais princis, - cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā ... un neatrod to, ko meklē.

- Viņi neatrod, - es piekritu.

- Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē ...

- Protams, - es atbildēju. -

Un mazais princis piebilda:

- Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.

Es biju padzēries. Es dziļi ieelpoju. Smiltis rītausmā iegūst medus krāsu. Biju laimīgs arī par to. Kādēļ man jāskumst...

- Tev ir jātur dotais solījums, - klusu teica mazais princis, kas atkal bija apsēdies man blakus.

- Kāds solījums?

- Atceries ... par uzpurnīti manam jēriņam ... man taču jāatbild par šo puķi!

Es izvilku no kabatas savus zīmējumus. Mazais princis tos ieraudzīja un teica smiedamies:

- Tavi baobabi mazliet līdzinās kāpostiem...

- O!

Un es tik ļoti lepojos ar saviem baobabiem!

- Tava lapsa ... viņas ausis ... tās mazliet atgādina ragus ... un tās ir pārāk garas! Un viņš atkal smējās.

- Tu esi netaisns, mazo zēn, es taču protu zīmēt vienīgi boa čūskas no iekšpuses un ārpuses.

- Tas nekas, - viņš mierināja, - bērni sapratīs. Tad es uzzīmēju uzpurnīti. Sirds man sažņaudzās, atdodot to mazajam princim.

- Tev ir kaut kas padomā, ko es nezinu ... Bet viņš neatbildēja. Viņš teica:

- Zini... rīt paies gads, kopš esmu nokļuvis uz Zemes... Brīdi klusējis, mazais princis piemetināja:

- Es nokritu pavisam netālu no šīs vietas ... Un viņš nosarka.

Un atkal, īsti nezinu, kādēļ, bet mani māca dīvainas bažas. Tomēr es pajautāju:

- Tātad tai rītā pirms astoņām dienām, kad es ar tevi iepazinos, tu nepastaigājies vis nejauši gluži viens tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotiem apgabaliem? Tātad tu esi atgriezies sava kritiena vietā?

Mazais princis atkal nosarka.

Es vilcinādamies piebildu:

- Varbūt tieši tādēļ, ka aprit gads?...

Mazais princis atkal nosarka. Viņš nekad neatbildēja uz jautājumiem, bet, kad cilvēks nosarkst, tas taču nozīmē "jā".

- Ai! Man bail... - es teicu. Bet viņš man atbildēja:

- Tev tagad ir jāstrādā. Tev jādodas pie savas mašīnas. Es tevi gaidīšu še. Atnāc rītvakar ...

Bet tas mani nenomierināja. Es atcerējos lapsu. "Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud."

Blakus akai atradās veca akmens mūra drupas. Kad nākamās dienas vakarā es atgriezos no darba, jau no tālienes ieraudzīju savu mazo princi sēžam uz mūra un šūpojam kājas. Es dzirdēju, ka viņš runā:

- Vai tad tu neatceries? - viņš teica. Tas nebija šeit! Acīm redzot, viņam kāds atbildēja, jo viņš iebilda:

- Jā, jā, šī ir gan tā diena, bet nav īsti tā vieta ... Es soļoju uz mūra pusi. Taču neredzēju un nedzirdēju neviena cita. Un tomēr mazais princis atkal teica:

- Protams. Tu redzēsi, kur smiltīs sākas manas pēdas. Tev tikai mani tur jāgaida. Es būšu šonakt tur.

Atrados divdesmit metru attālumā no mūra, bet vēl arvien neko neredzēju.

Pēc klusuma brīža mazais princis jautāja:

- Vai tev ir laba inde? Vai tu esi pārliecināta, ka neliksi man ilgi mocīties?

Es apstājos, sirds man sažņaudzās, bet arvien vēl neko nesapratu.

- Tagad ej projām, - viņš teica, - es gribu kāpt zemē!

Tad es paskatījos uz mūra pakāji un salēcos! Pretim mazajam princim tur bija izslējusies viena no tām dzeltenajām čūskām, kas var nogalināt trīsdesmit sekundēs. Izrāvis no kabatas revolveri, es sāku skriet, bet izdzirdusi troksni, čūska lēnām aiztecēja smiltīs kā gaistoša ūdens strūkliņa un nesteigdamās, ar metālisku švīkoņu ielīda starp akmeņiem.

Es nonācu pie mūra tieši laikā, lai satvertu rokās savu mazo princi, kas bija bāls kā sniegs.

- Ko tas nozīmē? Tu sarunājies ar čūskām!

Es atraisīju viņa zeltīto kaklautu, no kura viņš nekad nešķīrās. Samitrināju viņa deniņus un devu viņam padzerties. Un tagad vairs neuzdrošinājos viņam kaut ko jautāt. Viņš mani nopietni uzlūkoja un apvija savas rokas man ap kaklu. Jutu viņa sirdi, kas sitās kā aizšauts putns. Viņš teica:

- Es esmu apmierināts, ka tu atradi, kas vainas tavai mašīnai. Tu varēsi atgriezties mājās ...

-Kā tu to zini?

Nupat gribēju pastāstīt, ka tieši tad, kad vairs nebija nekādu cerību, es laimīgi pabeidzu savu darbu!

Mazais princis neatbildēja uz manu jautājumu, bet tikai noteica:

- Arī es šodien atgriezīšos mājās ...

Brīdi vēlāk viņš skumji piebilda:

- Tas ir daudz tālāk ... un daudz grūtāk ...

Nojautu, ka notiek kaut kas neparasts. Es apskāvu viņu kā mazu bērnu, un tomēr man likās, ka viņš krīt bezdibenī un es viņu nevaru noturēt...

Viņa skatiens bija nopietns, tālu aizklīdis:

- Man ir tavs jēriņš. Un man ir kaste jēriņam. Un man ir uzpurnītis... 

Un mazais princis skumji pasmaidīja.

Es ilgi gaidīju. Jutu, ka viņš pamazām atgūst drosmi.

- Mazulīt, vai tu nobijies?

Protams, viņam bija bail. Bet viņš klusi iesmējās:

- Šovakar man būs vēl vairāk bail...

Atkal mani stindzināja priekšnojauta par kaut ko nenovēršamu. Un es sapratu - man būs grūti samierināties ar domu, ka nekad vairs nedzirdēšu mazā prinča smieklus. Tie man bija kā aka tuksnesī.

- Mazulīt, es vēl gribu dzirdēt tevi smejamies ... Bet viņš teica:

- Šonakt aprit gads. Mana zvaigzne atradīsies tieši virs tās vietas, kur es pagājušajā gadā nokritu ...

- Mazulīt, tas taču ir tikai ļauns sapnis, šis notikums ar čūsku un tikšanās ar zvaigzni...

Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš sacīja:

- Būtiskais nav acīm saredzams...

-Protams...

- Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.

-Protams...

- Tas ir tāpat kā ar ūdeni. Tas, ko tu man devi dzert, bija kā mūzika, grieztuves un virves dziesma ... Vai atceries ... tas bija labs...

-Protams ...

- Tu raudzīsies naktī zvaigznēs. Mana zvaigzne ir tik maziņa, ka nevaru to tev pat parādīt. Tā ir labāk. Mana zvaigzne tev būs viena no zvaigznēm. Tad tev patiks raudzīties tanīs visās ... Tās visas būs tavas draudzenes. Un pēc tam es tev kaut ko uzdāvināšu ... Viņš atkal smējās.

- Ai, mazulīt, mazulīt, kā man tīk klausīties tavos smieklos!

-Tieši tā būs mana dāvana... tas būs tāpat kā ar ūdeni...

-Kā tas saprotams?

- Katram cilvēkam zvaigznes ir savādākas. Ceļiniekam tās norāda ceļu. Citiem tās ir tikai mazas uguntiņas. Zinātniekiem tās ir problēmas. Manam biznesmenim tās bija zelts. Bet visas šīs zvaigznes klusēja. Tev turpretim būs zvaigznes, kādu nav nevienam ...

- Kā tas saprotams?

- Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties!

Un mazais princis atkal smējās.

- Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc ... Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: "Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!" Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.

Un viņš atkal smējās.

- Tas būs tā, it kā zvaigžņu vietā es tev būtu iedevis veselu kaudzi mazu, smejošu zvārgulīšu ... Un viņš atkal smējās. Pēc tam kļuva nopietns.

- Šonakt... vai zini... nenāc.

- Es tevi neatstāšu.

- Tev liksies, it kā es būtu slims ... it kā es mirtu. Tā tas notiek. Nenāc to skatīties, nav taču vērts.

- Es tevi neatstāšu.

Bet mazais princis bija norūpējies,.

- Es tev to saku čūskas dēļ... viņa var tev iekost... Čūskas ir ļaunas. Reizēm viņas kož tikai sava prieka pēc.

- Es tevi neatstāšu. Pēkšņi viņš nomierinājās.

- Vai tas tiesa, ka čūskām vairs nav indes otram kodienam ...

Tai naktī es neredzēju, kā viņš aizgāja. Viņš bija aizlavījies klusītēm. Kad beidzot viņu panācu, viņš apņēmīgi un ātri soļoja. Viņš tikai noteica:

-Ā, tas esi tu ...

Viņš satvēra mani aiz rokas. Bet vēl arvien raizējās:

- Nevajadzēja nākt. Tev būs sāpīgi. Izskatīsies tā, it kā es mirtu, bet tā nebūs patiesība ... Es klusēju.

- Saproti. Tas ir pārāk tālu. Es nevaru aiznest turp ķermeni - tas ir pārāk smags. Es klusēju.

- Tas ir tikpat kā nomest veco čaulu. Tur nav nekā skumja... Es klusēju.

Mazais princis mazliet saduga. Taču vēl joprojām pūlējās iegalvot:

- Vai zini, tas būs jauki. Es arī raudzīšos zvaigznēs. Visas zvaigznes būs kā akas ar čīkstošu grieztuvi. Visas zvaigznes man dos dzert...

Es klusēju.

- Tas būs tik jautri! Tev būs pieci simti miljonu zvārguļu, man būs pieci simti miljonu aku ... 

Tad arī viņš apklusa, tādēļ, ka raudāja...

- Tas ir šeit. Ļauj man paspert vēl soli vienam pašam. Viņš apsēdās, tādēļ ka viņam bija bail. Viņš vēl piebilda:

- Zini... mana puķe... es par viņu atbildu! Un viņa ir tik vārga! Un viņa ir tik naiva! Viņai ir tikai četri niecīgi ērkšķi, lai aizstāvētos pret pasauli...

Es arī apsēdos, tādēļ ka nespēju vairs nostāvēt. Mazais princis teica:

-Lūk ... Tas ir viss ...

Viņš vēl mirkli vilcinājās, tad piecēlās. Paspēra soli. Bet es nespēju pakustēties.

Pie mazā prinča potītes nozibsnīja dzeltens zibens. Kādu mirkli viņš nekustējās. Viņš pat neiekliedzās. Viņš nokrita mierīgi, kā krīt koks. Nedzirdēja arī troksni, jo viņš nokrita smiltīs.

Tagad pagājuši jau seši gadi... Es nevienam neesmu stāstījis šo notikumu. Biedri, kas mani atkal ieraudzīja bija ļoti priecīgi, redzēdami mani sveiku un veselu. Man bija skumji, bet viņiem es teicu: "Tas ir nogurums ..."

Pamazām esmu nomierinājies. Tas ir ... ne gluži. Bet es droši zinu, ka mazais princis atgriezies uz savas planētas, jo rītausmā es neatradu viņa ķermeni. Tas tomēr nebija sevišķi smags ķermenis. Un man patīk naktī klausīties zvaigznēs. Ir tā, it kā pieci simti miljonu zvārgulīšu...

Bet kas to būtu domājis. Uzpurnītim, kuru uzdāvināju mazajam princim, biju aizmirsis piezīmēt siksniņu! Viņš nekad nevarēs piesiet jēriņu. Tad es vaicāju sev: "Kas notiek uz viņa planētas? Varbūt jēriņš jau ir apēdis puķi..."

Reizēm es saku sev: "Protams, ne! Mazais princis katru vakaru apsedz savu puķi ar stikla kupolu, un viņš labi uzrauga jēriņu..." Tad esmu laimīgs. Un visas zvaigznes klusi smejas.

Reizēm es saku sev: "Dažbrīd mēs esam izklaidīgi, un ar to pietiek! Kādu vakaru mazais princis aizmirsa uzlikt stikla kupolu vai arī jēriņš naktī klusām izlavījās ..." Tad visi zvārgulīši pārvēršas asarās!...

Tas ir ļoti liels noslēpums. Arī jums, kas mīlat mazo princi, tāpat kā man, nebūt nav vienalga, vai kaut kur izplatījumā jēriņš, kuru mēs nekad neesam redzējuši, ir vai nav apēdis rozi...

Paverieties debesīs! Jautājiet: vai jēriņš ir vai nav apēdis puķi? Un jūs redzēsiet, kā viss pārvēršas ...

Un neviens pieaugušais nekad nesapratīs, cik ārkārtīgi svarīgi tas ir!