Kategorie
11. Březen 2008
LEONAM VERTAM
Man jālūdz piedošana bērniem, ka šo grāmatu esmu veltījis pieaugušajam. Man gan ir nopietns aizbildinājums, proti, šis pieaugušais ir mans vislabākais draugs. Un vēl jāpiebilst, ka viņš saprot visu, pat bērnu grāmatas. Un, beidzot, viņš dzīvo Francijā, kur pašreiz valda bads un aukstums. Tādēļ viņam loti nepieciešams mierinājums. Ja visi šie aizbildinājumi tomēr nav pietiekami, tad es veltīšu šo grāmatu puisēnam, kāds reiz bija mans pieaugušais draugs. Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni (tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras). Un tā es laboju savu veltījumu:
Leonam Vertam,
kad viņš bija mazs zēns.
kad viņš bija mazs zēns.
Kad man bija seši gadi, reiz kādā grāmatā par mūžamežu,
kura saucās "Patiesi stāsti", ieraudzīju brīnišķīgu
attēlu. Tur bija attēlota boa čūska, kas aprij meža zvēru. Lūk,
kāds izskatījās zīmējums.
Grāmatā bija rakstīts: "Boa čūskas savu laupījumu aprij
veselu, to nesasmalcinot. Pēc tam tās vairs nevar kustēties un guļ
veselus sešus mēnešus, kamēr laupījums sagremots."
Toreiz es daudz domāju par piedzīvojumiem džungļos un man arī
izdevās ar krāsainu zīmuli uzmest manu pirmo zīmējumu. Zīmējums
Nr. l. Tas bija apmēram šāds:
Es paradīju savu mākslas darbu pieaugušajiem, un jautāju, vai
tas viņiem iedveš bailes.
Viņi man atbildēja: "Kādēļ lai cepure iedvestu
bailes?" Manā zīmējumā nebija attēlota cepure. Tur bija
attēlota boa čūska, kas sagremo ziloni. Tad uzzīmēju boa čūskas
vēderu šķērsgriezumā, lai lielie cilvēki varētu saprast. Viņiem
arvien ir vajadzīgi paskaidrojumi. Mans zīmējums Nr.2 izskatījās
šāds:
Pieaugušie man deva padomu vairs nezīmēt uzšķērstas un
veselas boa čūskas, bet labāk interesēties par ģeogrāfiju, vēsturi,
rēķināšanu un gramatiku. Tā sešu gadu vecumā es atteicos no
spožās gleznotāja karjeras. Man atņēma drosmi mana pirmā un
otrā zīmējuma neveiksme. Pieaugušie paši nekad neko nesaprot,
bet bērni nogurst, mūžīgi viņiem kaut ko paskaidrodami.
Tā nu man bija jāizraugās cita profesija, un es iemācījos vadīt
lidmašīnas. Esmu lidojis gandrīz vai pa visu pasauli. Ģeogrāfija
patiešām man ir ļoti noderējusi. No pirmā acu uzmetiena es
pratu atšķirt Ķīnu no Arizonas. Tas ir sevišķi derīgi, ja
naktī esi nomaldījies.
Un tā man loti bieži bijis jāsaskaras ar daudziem nopietniem cilvēkiem.
Esmu ilgi dzīvojis kopā ar pieaugušajiem. Esmu redzējis viņus
pavisam tuvu. Un tomēr mans spriedums nav daudz ko uzlabojies.
Ja sastapu kādu cilvēku, kas man šķita mazliet saprātīgāks,
es eksperimentēju ar viņu, rādot savu pirmo zīmējumu, ko vēl
arvien esmu saglabājis. Man gribējās zināt, vai šis cilvēks
tiešām ir saprātīgs. Bet viņš man vienmēr atbildēja: "Tā
ir cepure." Tad es nerunāju ar viņu nedz par boa čūskām,
nedz par mūžamežiem, nedz par zvaigznēm. Es pielāgojos viņa
izpratnei. Es runāju ar viņu par bridžu, par golfu, par politiku,
par kravatēm. Un šī persona bija ļoti apmierināta, ka
iepazinusies ar tik prātīgu cilvēku.
Tā es dzīvoju viens pats, un līdz
katastrofai Sahāras tuksnesī pirms sešiem gadiem man patiešām
nebija neviena, ar ko parunāties. Manas lidmašīnas motorā kaut
kas bija salūzis. Un, tā kā man nebija līdzi ne mehāniķa, ne
pasažieru, nolēmu mēģināt viens pats veikt sarežģīto labošanu.
Man tas nozīmēja dzīvot vai mirt. Dzeramā ūdens man pietika
tikko astoņām dienām.
Pirmajā vakarā iemigu uz smiltīm tūkstošiem jūdžu tālu no
jebkuras apdzīvotas vietas. Es biju vēl vientuļāks par kuģa avārijā
cietušu cilvēku uz plosta okeāna vidū. Tad nu jūs varat iedomāties
manu pārsteigumu, kad rītausmā mani atmodināja kāda sīka, bērnišķīga
balss. Tā teica:
- Lūdzu... uzzīmē man jēriņu! -Hm!
- Uzzīmē man jēriņu...
Pielēcu kājās, kā zibens ķerts. Krietni izberzēju acis. Pavēros
visapkārt un ieraudzīju pavisam neparastu mazu puisēnu, kas mani
nopietni aplūkoja.
Lūk, viņa labākais portrets, kādu man vēlāk izdevās uzzīmēt.
Mans zīmējums, protams, nav tik valdzinošs kā pats oriģināls.
Tā nav mana vaina. Drosmi uzsākt gleznotāja karjeru man laupīja
pieaugušie, kad biju sešus gadus vecs, un, izņemot boa čūskas
no ārpuses un iekšpuses, neko citu neesmu iemācījies zīmēt.
Un tā es raudzījos uz šo parādību izbrīnā plati ieplestām acīm.
Neaizmirstiet, ka atrados tūkstošiem jūdžu tālu no jebkuras
apdzīvotas vietas. Taču šis mazais puisēns nelikās nedz nomaldījies,
nedz noguris līdz nāvei, neizskatījās arī, ka viņš mirtu nost
no bada, slāpēm vai bailēm. Nekas neliecināja, ka viņš būtu
neapdzīvota tuksneša vidū nomaldījies bērns. Kad beidzot atguvu
spēju runāt, es viņam jautāju:
- Bet... ko tad tu še dari?
Un viņš atkal man mierīgi palūdza, it kā runa būtu par kaut ko
sevišķi svarīgu:
- Lūdzu... uzzīmē man jēriņu...
Kad noslēpums mūs pārāk satrauc, mēs neuzdrošināmies
nepaklausīt. Kaut arī tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotām
vietām un nāves briesmās tas man šķita muļķīgi, es tomēr izņēmu
no kabatas papīra lapu un pildspalvu. Tad gan atcerējos, ka esmu mācījies
gandrīz vienīgi ģeogrāfiju, vēsturi, rēķināšanu un
gramatiku, un teicu mazliet īgni puisēnam, ka neprotu zīmēt. Viņš
man atbildēja:
- Tas nekas. Uzzīmē man jēriņu.
Tā kā nekad nebiju zīmējis jēriņu, es uzmetu vienu no tiem
diviem vienīgajiem zīmējumiem, ko pratu zīmēt, proti, neuzšķērsto
čūsku ar ziloni vēderā. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad
izdzirdu mazo puisēnu atbildam:
-Nē! Nē! Es negribu ziloni čūskas vēderā. Čūska ir ļoti bīstama,
un zilonis ir ļoti liels un neveikls. Manās mājās viss ir tik
mazs. Man vajag jēriņu. Uzzīmē man jēriņu. Un es uzzīmēju.
Uzmanīgi apskatījis zīmējumu, puisēns iebilda:
- Nē! Šis jau ir galīgi slims. Uzzīmē citu. Es uzzīmēju.
Mans draugs mīļi un iecietīgi pasmaidīja: - Vai tad tu
neredzi... Tas nav viss jēriņš, bet auns. Viņam ir ragi...
Es vēlreiz pārlaboju zīmējumu. Taču puisēns to noraidīja tāpat
kā visus iepriekšējos:
- Šis ir pārāk vecs. Es gribu jēriņu, kas ilgi dzīvotu.
Tad man pietrūka pacietības, un, tā kā steidzos izjaukt motoru,
es uzmetu šādu zīmējumu:
Un ātrumā teicu:
- Šī te ir kaste. Jēriņš, ko tu vēlies, atrodas tur iekšā.
Bet cik ļoti biju pārsteigts, redzēdams, ka mana mazā kritiķa
seja iemirdzas priekā:
- Tieši tādu es vēlējos. Kā tev šķiet, vai šim jēriņam
vajadzēs daudz zāles?
-Kādēļ?
- Tādēļ, ka manās mājās viss ir ļoti mazs...
- Droši vien pietiks. Es tev uzdāvināju pavisam mazu jēriņu.
Viņš noliecās pār zīmējumu:
- Nav jau nemaz tik maziņš... Paskat! Viņš ir aizmidzis...
- Tā es iepazinos ar mazo princi.
Pagāja labs laiks, līdz sapratu, no
kurienes viņš ieradies. Mazais princis apbēra mani ar jautājumiem,
bet nekad nelikās dzirdam manējos. Tikai nejauši izmesti vārdi
pamazām man visu atklāja. Tā, piemēram, kad viņš pirmo reizi
ieraudzīja manu lidmašīnu (es to nezīmēšu, jo šis zīmējums
pārlieku komplicēts), viņš man jautāja:
-Kas tas tāds?
- Tas nav nekas tāds. Tā ir lidmašīna. Ar to lido. Tā ir mana
lidmašīna.
Es lepojos, ka varēju viņam pastāstīt par saviem lidojumiem. Tad
viņš iesaucās:
- Kā! Tu nokriti no debesīm?
- Jā, - es kautri atteicu.
-Cik jocīgi...
Un mazais princis sāka skaļi smieties, par ko ļoti saskaitos.
Man gribas, lai arī manas neveiksmes uzklausītu nopietni. Pēc tam
viņš piebilda:
- Tātad arī tu nāc no debesīm! No kuras planētas tu esi?
Tūlīt mazs gaismas stariņš apgaismoja viņa noslēpumaino ierašanos,
un es tieši noprasīju:
- Tātad tu ieradies no kādas citas planētas? Bet viņš man
neatbildēja. Viņš mierīgi šūpoja galvu, aplūkodams manu lidmašīnu:
- Ir jau tiesa, ka ar šitote tu nevari atbraukt no tālienes...
Un krietnu brīdi viņš palika aizsapņojies. Pēc tam, izvilcis no
kabatas manu jēriņu, viņš ilgi vēroja savu dārgumu.
Jūs varat iedomāties, kā mani satrauca šī pusatzīšanās par
"citām planētām". Es pūlējos uzzināt kaut ko vairāk:
-No kurienes tu nāc, manu zēn? Kur ir tavas mājas? Kurp tu gribi
aizvest jēriņu?
Pēc pārdomu pilna klusuma brīža viņš atbildēja:
- Ļoti labi, ka tu iedevi arī kastīti, naktī tā viņam noderēs
par mājiņu.
- Protams. Ja tu būsi labs, es tev iedošu arī auklu, ar ko viņu
piesiet pa dienu. Un mietiņu arī.
Mans priekšlikums, kā šķita, aizvainoja mazo princi.
- Piesiet? Kas par muļķīgu iedomu!
- Ja tu viņu nepiesiesi, viņš aizies kaut kur prom un noklīdīs...
Mans draugs sāka sirsnīgi smieties:
- Bet kur tad lai viņš iet!
- Vienalga, kur. Taisni uz priekšu... Tad mazais princis nopietni
pateica: Tas nekas, manās mājās jau viss ir tik mazs! Tad mazliet
skumji piemetināja:
- Taisni uz priekšu jau nevar nekur tālu aiziet...
Tā es uzzināju vēl otru svarīgu
faktu: mazā prinča dzimtā planēta nav neko lielāka par māju!
Tas mani sevišķi nepārsteidza. Es labi zināju, ka bez lielajām
planētām, kā Zeme, Jupiters, Marss, Venēra, kurām ir doti
nosaukumi, eksistē vēl simtiem citu, kas reizēm ir tik mazas, ka
tās grūti saskatīt pat teleskopā. Kad astronoms atklāj kādu no
tām, viņš apzīmē to ar numuru. Viņš nosauc to, piemēram, par
"asteroīdu 3251".
Man ir nopietns iemesls domāt, ka planēta, no kuras ieradās
mazais princis, bija asteroīds B 612. Šo asteroīdu tikai vienu
vienīgu reizi, 1909.gadā, teleskopā ieraudzīja kāds turku
astronoms.
Toreiz Starptautiskajā astronomu kongresā viņš bija lieliski
pierādījis savu atklājumu. Tikai neviens viņam neticēja, jo viņš
bija tērpies turku apģērbā. Lūk, tādi ir pieaugušie.
Laimīgā kārtā asteroīda B 612 reputāciju uzlaboja kāds turku
diktators, kas, piedraudot ar nāves sodu, lika savai tautai valkāt
eiropiešu tērpus. Astronoms vēlreiz ziņoja par savu atklājumu
1920.gadā, tērpies elegantā frakā. Un šoreiz visi bija ar viņu
vienis prātis.
Es pastāstīju jums tik sīki par asteroīdu B 612 un atklāju jums
tā numuru vienīgi pieaugušo dēļ. Viņiem patīk skaitļi. Kad jūs
viņiem stāstāt par kādu jaunu draugu, viņi nekad nepajautās pašu
svarīgāko. Viņi nekad jums nevaicās: "Kāda draugam balss?
Kādas rotaļas viņam labāk patīk? Vai viņš kolekcionē tauriņus?"
Viņi gan jautā: "Cik viņam gadu? Cik viņam brāļu? Cik viņš
sver? Cik nopelna viņa tēvs?" Un tikai tad viņiem liekas, ka
viņi to pazīst. Ja jūs sakāt pieaugušajiem: "Es redzēju kādu
skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģerānijām uz palodām un
baložiem uz jumta..." - viņi nespēj iztēloties šo māju.
Viņiem ir jāsaka: "Es redzēju māju, kas maksā simttūkstoš
franku." Tad viņi iesauksies: "Cik skaisti!"
Un tā, ja jūs viņiem teiksiet: "Pierādījums mazā prinča
esamībai ir tas, ka viņš bija apburošs, ka viņš smējās un ka
viņš velējās jēriņu, bet, ja kāds vēlas jēriņu, tad viņš
taču eksistē,"- viņi paraustīs plecus un runās ar jums kā
ar bērnu. Bet, ja jūs viņiem teiksiet: "Planēta, no kuras
ieradās mazais princis, ir asteroīds B 612,"- tad viņi būs
apmierināti un liks jūs mierā ar saviem jautājumiem. Tādi nu
reiz viņi ir. Bet nevajag uz viņiem dusmoties. Bērniem jābūt ļoti
iecietīgiem pret pieaugušajiem.
Bet mēs, kas saprotam dzīvi, mēs, protams, pasmejamies par
numuriem! Man labāk patiktu sākt šo stāstu tā, kā sākas visas
pasakas. Es tik labprāt sacītu:
"Reiz dzīvoja kāds mazs princis uz planētas, kas bija tik
tikko lielāka par viņu pašu, un viņam bija vajadzīgs
draugs..." Tiem cilvēkiem, kas saprot dzīvi, tas liktos daudz
ticamāk.
Man netīk, ka manu grāmatu lasa pavirši. Man ir ļoti skumji,
stāstot savas atmiņas. Ir jau pagājuši seši gadi, kopš mans
draugs aizgāja ar savu jēriņu. Un, ja es še mēģinu viņu
aprakstīt, tad daru to tādēļ, lai viņu neaizmirstu. Ir skumji
aizmirst draugu. Visiem taču nav draugu. Un es vēl varu kļūt līdzīgs
pieaugušajiem, kas interesējas tikai par skaitļiem. Tieši tādēļ
nopirku krāsu kasti un zīmuļus. Manā vecumā ir grūti atsākt zīmēt,
it īpaši, ja nekad neko citu neesmu mēģinājis zīmēt kā tikai
sešu gadu vecumā boa čūskas no ārpuses un no iekšpuses! Es,
protams, mēģināšu uzzīmēt mazā prinča portretu, cik vien līdzīgu
iespējams. Tikai neesmu visai pārliecināts, vai tas man
paveiksies. Dažs zīmējums izdodas, cits vairs ne. Es arī mazliet
kļūdos, zīmējot mazā prinča augumu. Reizēm viņš iznāk pārāk
liels. Reizēm atkal pārāk mazs. Šaubos arī par viņa tērpa krāsu.
Un tad nu kaut kā taustos. Beidzot varu kļūdīties arī dažos
svarīgos sīkumos. Bet tas jums būs jāpiedod. Mans draugs nekad
neko nepaskaidroja. Viņš varbūt domāja, ka esmu tāds pats kā
viņš. Taču es diemžēl nespēju saskatīt jēriņu cauri kastei.
Varbūt es mazliet līdzinos pieaugušajiem. Laikam sāku novecot.
Katru dienu uzzināju kaut ko par mazā
prinča planētu, par viņa aizbraukšanu un ceļojumu. Tas viss
atklājās pamazām, nejaušās pārdomās. Un tā trešajā dienā
man kļuva zināma nelaime ar baobabiem.
Arī šoreiz par to man bija jāpateicas jēriņam, jo mazais
princis pēkšņi, it kā par kaut ko šaubīdamies, jautāja:
- Vai tiešām tas ir tiesa, ka jēri ēd krūmus?
- Jā. Tas ir tiesa.
-Ā! Tad ir labi.
Es nesapratu, kādēļ ir tik svarīgi, lai jēri ēstu krūmus. Bet
mazais princis piemetināja:
- Tātad viņi ēd arī baobabus.
Es atļāvos piebilst, ka baobabi nav vis krūmi, bet lieli koki,
tik augsti kā baznīcas, un pat tad, ja viņš paņemtu sev līdz
veselu baru ziloņu, tie netiktu galā ar vienu vienīgu baobabu.
Doma par ziloņu baru mazo princi sasmīdināja:
- Tad jau tos vajadzētu sakraut citu uz cita... Bet pēc tam viņš
saprātīgi aizrādīja:
- Baobabi taču vispirms ir mazi un tikai tad izaug lieli.
- Pilnīgi pareizi. Bet kādēļ tu gribi, lai jēri ēstu mazus
baobabus?
Viņš atbildēja: "Labi! Diezgan!"- it kā runa būtu par
kaut ko visiem zināmu. Un man vajadzēja pamatīgi piepūlēt savas
smadzenes, lai tiktu galā ar šo problēmu.
Patiešām, uz mazā prinča planētas, tāpat kā uz visām citām
planētām, auga derīgi augi un nezāles. Tātad tur bija arī derīgo
augu labās sēklas un nezāļu ļaunās sēklas. Bet sēklas nevar
redzēt. Tās dus zemes dzīlēs, līdz kādai no tām ienāk prātā
pamosties. Tad nu sēkla pastiepjas un izbāž pretim saulei
aizkustinoši mazu, nevainīgu asniņu. Ja tas ir redīsa vai rožu
krūma asniņš, to var atstāt augam savā vaļā. Turpretim, ja tā
ir kāda nezāle, tad asniņš tūlīt jāizrauj, tikko esam to
pazinuši. Bet uz mazā prinča planētas bija šausmīgas sēklas...
proti, baobabu sēklas. Planētas augsnē tās atradās lielā
vairumā. Un no tāda baobaba, ja to laikā nepamana, nekad vairs
nevar tikt vaļā. Tas pārņem visu planētu. Saknes izurbjas planētai
cauri. Un, ja planēta ir pārāk maza, bet baobabu pārāk daudz,
tad tie pārplēš planētu pušu.
"Tas ir kārtības jautājums," vēlāk man stāstīja
mazais princis. "Kad pats no rīta esi uzkopies, tad rūpīgi jāuzkopj
arī planēta. Regulāri jāizravē laukā visi baobabi, tiklīdz
tos var atšķirt no rožu krūmiem, kam tie ārkārtīgi līdzinās,
kad tikko uzdīguši. Tas ir ļoti viegls, bet nogurdinošs
darbs."
Kādu dienu mazais princis ieteica man pacensties uzzīmēt uzskatāmu
zīmējumu, lai arī mūsu bērni to pamatīgi ielāgotu. "Ja
viņi kādreiz ceļos," viņš man teica, " tas viņiem
varēs noderēt. Dažreiz ir vietā atlikt darbu uz vēlāku laiku.
Bet, ja runa ir par baobabiem, tad tas var beigties ar katastrofu.
Man bija zināma kāda planēta, uz kuras dzīvoja sliņķis. Viņš
nebija pamanījis trīs krūmiņus..."
Un pēc mazā prinča norādījumiem es uzzīmēju šo planētu.
Man nemaz netīk runāt pamācošā tonī. Bet, tā kā baobabu
briesmas zināmas tikai nedaudziem un tiem, kas aizmaldītos uz šāda
asteroīda, draudētu liels risks, tad reiz par visām reizēm metu
pie malas savu atturību. Es teicu: "Bērni! Esiet piesardzīgi
ar baobabiem!" Un, lai brīdinātu savus draugus no briesmām,
kas viņiem jau labu laiku uzglūnējušas tāpat kā man, turklāt
pašam to nezinot, es ļoti piestrādāju pie šā zīmējuma. Un
tas bija to vērts. Jūs varbūt jautāsiet: kādēļ šai grāmatā
citi zīmējumi nav tikpat iespaidīgi kā baobabu zīmējums?
Atbilde ir ļoti vienkārša: es gan pūlējos, bet man neveicās.
Bet, kad es zīmēju baobabus, mani iedvesmoja apziņa, ka tas ir ārkārtīgi
nepieciešami.
Ai, mazo princi, tikai pamazām es sāku saprast tavu skumjo dzīvi!
Ilgu laiku tev nebija citas izklaidēšanās kā vienīgi saulrietu
skaistums. Šo jauno sīkumu uzzināju ceturtās dienas rītā, kad
tu man teici: - Man ļoti patīk saulrieti. Paskatīsimies
saulrietu...
- Bet tad ir jāpagaida...
- Jāpagaida, kas tad? - Jāpagaida, kad saule rietēs.
Pirmajā brīdī tu izskatījies ļoti pārsteigts, bet pēc tam
pats sāki smieties. Tu man teici:
- Es vēl arvien iedomājos, ka esmu savās mājās!
Patiešām. Kad Savienotajās Valstīs ir pusdiena, tad saule, kā
tas visiem zināms, noriet Francijā. Vajadzētu tikai vienā mirklī
aiziet uz Franciju, lai noskatītos saulrietā. Diemžēl Francija
ir pārāk tālu. Bet uz savas mazās planētas tu pavilki krēslu pāris
soļu tālāk un raudzījies vakara debesīs ikreiz, kad vien to vēlējies...
- Kādu dienu es redzēju sauli rietam četrdesmit trīs reizes!
Brīdi vēlāk tu piebildi:
- Vai zini... kad ir tik skumji, tad patīk saulrieti...
- Tātad tanī dienā, kad redzēji četrdesmit trīs saulrietus, tu
biji ļoti noskumis? Mazais princis neatbildēja.
Piektajā dienā, joprojām
pateicoties jēriņam, man atklājās mazā prinča dzīves noslēpums.
Viņš jautāja man pēkšņi, bez kāda ievada, it kā klusībā šo
problēmu būtu ilgi pārdomājis:
- Bet, ja jērs ēd krūmus, tad viņš ēd arī puķes?
- Jērs ēd visu, kas gadās pa ceļam.
- Pat puķes, kurām ir ērkšķi?
- Jā. Pat puķes, kurām ir ērkšķi.
- Bet kam tad noder ērkšķi?
To es nezināju. Es toreiz biju ļoti aizņemts ar motoru, skrūvējot
vaļā kādu pārāk cieši pievilktu skrūvi. Biju ļoti norūpējies,
jo mans stāvoklis kļuva nopietns, bet izsīkstošais dzeramā ūdens
krājums lika baidīties no visļaunākā.
- Kam tad noder ērkšķi?
Mazais princis nekad neatstāja miera jautājumu, ko bija reiz
uzdevis. Es biju saniknots par spītīgo skrūvi un atbildēju uz
labu laimi.:
- Ērkšķi neder nekam, tā ir tīrā ļaunprātība no puķu
puses!
-O!
Brīdi klusējis, mazais princis domīgi atcirta:
- Es tev neticu! Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas,
kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas.
Es neko neatbildēju. Šai brīdī nodomāju: "Ja skrūve vēl
pretosies, sadauzīšu to ar veseri." Mazais princis atkal
iztraucēja manas pārdomas:
- Bet vai tu tici, ka puķes...
- Protams, ka ne, protams, ne! Es nekam neticu! - atbildēju uz labu
laimi.
- Esmu aizņemts ar nopietnām lietām!
Pārsteigts viņš mani uzlūkoja.
- Ar nopietnām lietām!
Viņš redzēja mani ar veseri rokās un smēreļļā notraipītiem
pirkstiem noliekušos pār priekšmetu, kas viņam izlikās ļoti
neglīts.
- Tu runā kā pieaugušie!
Šie vārdi man lika mazliet nokaunēties. Bet viņš nesaudzīgi
piebilda:
- Tu sajauc visu... tu visu putro!
Mazais princis patiešām bija ļoti saskaities. Viņš purināja vējā
savus zeltainos matus.
- Es zinu planētu, kur dzīvo kāds tumši sārts kungs. Viņš
nekad nav ieelpojis nevienas puķes smaržu. Viņš nekad nav palūkojies
uz zvaigzni. Viņš nekad nevienu nav mīlējis. Viņš nekad neko
citu nav darījis kā tikai skaitījis rēķinus. Un augu dienu viņš
atkārto tāpat kā tu: "Es esmu nopietns cilvēks! Es esmu
nopietns cilvēks!" - un vai plīst aiz lepnuma. Tas jau nemaz
nav cilvēks, tas ir pūpēdis!
- Kas?
- Pūpēdis!
Tagad mazais princis pat nobāla aiz dusmām.
- Kopš miljoniem gadu puķēm ir ērkšķi. Kopš miljoniem gadu jēriņi
tomēr ēd puķes. Un vai tad nav svarīgi censties saprast, kādēļ
puķes tik ļoti nopūlas, lai izveidotu ērkšķus, kuri nekad
nekam neder? Vai tad puķu un jēru cīņa nav svarīga? Vai tā nav
svarīgāka un nopietnāka par tumšsārtā kunga rēķiniem? Un, ja
man zināma viena vienīga puķe visā pasaulē, kas aug tikai uz
manas planētas, un, ja kādu rītu mazs jēriņš to var iznīcināt
vienā rāvienā, nemaz neapzinoties, ko viņš dara - vai tad tas
nav svarīgi?
Mazais princis nosarka, pēc tam atsāka:
- Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu,
tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs.
Tu saki sev: "Mana puķe ir kaut kur tur..." Bet, ja jēriņš
apēd puķi, tad ir tāda sajūta, ka pēkšņi apdzisušas visas
zvaigznes! Un vai tas nav svarīgi?
Viņš vairs nevarēja neko pateikt. Pēkšņi viņš sāka elsot.
Bija uznākusi nakts. Es nometu savus darba rīkus. Man vairs neko
nenozīmēja veseris, spītīgā skrūve, slāpes un nāve. Uz kādas
zvaigznes, uz manas planētas Zemes, atradās mazs princis, kuru
vajadzēja mierināt! Es paņēmu viņu savās rokās. Es viņu šūpoju.
Es viņam teicu: "Puķei, kuru tu mīli, nekas nedraud... Es
uzzīmēšu tavam jēriņam uzpurnīti... Es uzzīmēšu tavai puķei
aizsargbruņas... Es..." Es patiešām vairs nezināju, ko sacīt.
Es jutos ļoti neveikli. Es nezināju, kā viņam tuvoties, kā
atkal viņam piekļūt... Asaru pasaule ir tik noslēpumaina...
Drīz vien iepazinos ar šo puķi tuvāk.
Uz mazā prinča planētas bija augušas ļoti vienkāršas puķes,
ar vienu pašu ziedlapiņu rindu; tās aizņēma pavisam maz vietas
un nevienu netraucēja. Tās parādījās kādu rītu zālē un pēc
tam vakarā izdzisa. Bet šī bija uzdīgusi kādu dienu no sēklas,
kas bija atnesta nezin no kurienes, un mazais princis nevarēja vien
beigt aplūkot asniņu, kurš nelīdzinājās nevienam citam. Tas
varēja būt jaunas šķirnes baobabs. Bet drīz vien stāds pārstāja
augt un sāka izvērsties ziedā.
Mazais princis, kas nekad nebija redzējis tik milzīgu pumpuru,
juta, ka no tās izplauks brīnumaina parādība, bet puķe
savā zaļajā istabiņa nevarēja vien saposties pietiekami
skaista. Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās krāsas. Viņa tērpās lēnām,
pielaikodama ziedlapiņas citu pēc citas. Viņa negribēja uzplaukt
izspūrusi kā magone. Viņa gribēja parādīties visā savā krāšņumā.
Ai, jā! Viņa bija ļoti koķeta! Viņas noslēpumainā tērpšanās
ilga daudzas dienas. Un tad kādu rītu tieši saullēkta stundā viņa
atvērās. Bet skaistule, kas bija tik rūpīgi posusies, teica žāvādamās:
-Ā! Es tikko atmodos... Lūdzu, piedodiet... Esmu vēl pavisam izspūrusi...
Mazais princis vairs nevarēja apvaldīt savu apbrīnu:
- Cik jūs esat skaista!
- Vai ne, - klusi atbildēja puķe. -Es esmu dzimusi tai pašā
stundā, kad saule...
Mazais princis it labi nojauta, ka puķe nav no kautrīgajām, bet
viņa bija tik aizkustinoša!
- Man šķiet, ka tagad ir brokastu laiks, - viņa tūdaļ piebilda,
- esiet tik laipns, padomājiet par mani...
Un mazais princis, pavisam apmulsis, sameklēja lejkannu ar svaigu
ūdeni un aplaistīja puķi.
Drīz vien puķe viņu galīgi nomocīja ar savu neizprotamo iedomību.
Kādu dienu, piemēram, runājot par saviem četriem ērkšķiem, viņa
sacīja mazajam princim:
- Lai nu nāk tīģeri ar saviem nagiem!
- Uz manas planētas nav tīģeru,- iebilda mazais princis, - un
turklāt tīģeri neēd zāli.
- Es neesmu zāle, - mierīgi atbildēja puķe.
-Piedodiet...
- Man nemaz nav bail no tīģeriem, bet es šausmīgi neciešu
caurvēju. Vai jums būtu kāds aizsegs?
"Augs necieš caurvēju... ļoti savādi," mazais princis
nodomāja. "Šī puķe ir ļoti komplicēta..."
- Vakarā apsedziet mani ar stikla kupolu. Pie jums ir ļoti
auksts. Te ir tik nemājīgi. Tur, no kurienes es nāku...
Bet tad viņa apklusa. Viņa taču bija atnesta šurp sēklas veidā.
Ko gan viņa varēja zināt par citām pasaulēm. Apkaunota, ka ļāvusi
pārsteigt sevi tik naivos melos, puķe divas vai trīs reizes iekāsējās,
lai mazais princis sajustu savu vainu.
-Kur ir aizsegs?...
- Es jau devos pēc tā, bet jūs runājāt ar mani! Tad puķe sāka
vēl stiprāk kāsēt, lai viņam iedvestu sirdsapziņas pārmetumus.
Un tā mazais princis, lai arī viņam piemita mīlestības laba
griba, drīz vien bija sācis šaubīties par puķi. Vieglprātīgos
vārdus viņš bija uzņēmis nopietni un kļuvis ļoti nelaimīgs.
"Man nevajadzēja puķē klausīties," viņš man atzinās
kādu dienu, "nekad nevajag klausīties puķēs. Tās jāuzlūko
un jāelpo to smarža. Manējā ar savu smaržu apdvesa visu planētu,
bet es nepratu par to priecāties. Šīm runām par nagiem vajadzēja
modināt līdzjūtību, bet es noskaitos..."
Un vēl viņš atzinās:
"Toreiz es viņu nesapratu! Man vajadzēja par viņu spriest pēc
darbiem, nevis pēc vārdiem. Viņa apdvesa mani ar savu smaržu un
darīja gaišāku manu dzīvi.
Man nevajadzēja bēgt prom! Man vajadzēja nojaust viņas
maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega. Puķes ir tik pretrunīgas!
Bet es biju pārāk jauns, lai prastu mīlēt."
Man šķiet, ka mazais princis bija
nolēmis aizceļot ar gājputniem. Tajā rītā viņš krietni
uzposa savu planētu. Viņš rūpīgi iztīrīja darbojošos vulkānus.
Viņam bija divi vulkāni, kas darbojās. Uz tiem ļoti ērti no rītiem
varēja uzsildīt brokastis. Viņam piederēja ari viens izdzisis
vulkāns. Bet kā mēdz teikt: "Nekad nevar būt drošs!"
Tādēļ viņš iztīrīja arī izdzisušo vulkānu. Ja vulkāni ir
labi iztīrīti, tie deg mierīgi, vienmērīgi, bez izvirdumiem.
Vulkānu izvirdumi ir kā uguns skurstenī. Acīm redzot, uz zemes mēs
esam pārāk mazi, lai iztīrītu savus vulkānus. Tādēļ tie sagādā
mums tik daudz nepatikšanu.
Mazais princis mazliet noskumis izrāva pēdējos baobabu dzinumus.
Viņš domāja, ka nekad vairs neatgriezīsies. Visi parastie darbi
šorīt viņam likās neparasti jauki. Kad viņš pēdējo reizi
aplaistīja puķi un gatavojās to apsegt ar stikla kupolu, viņam
gribējās pat raudāt.
- Ardievu, - viņš teica puķei. Bet puķe neatbildēja.
- Ardievu, - viņš atkārtoja.
Puķe iekāsējās. Tas nebija tādēļ, ka viņa būtu saaukstējusies.
- Esmu bijusi muļķe, - beidzot viņa teica. - Lūdzu piedod man.
Un centies būt laimīgs.
Mazais princis bija pārsteigts, nedzirdot pārmetumus. Viņš stāvēja,
pavisam apmulsis, ar stikla kupolu rokās. Viņš nesaprata šo
kluso maigumu.
- Nu, protams, es tevi mīlu, - teica puķe. - Tā bija mana vaina,
ka tu par to neko nezināji. Bet tas ir tik nesvarīgi. Arī tu biji
tāds pats muļķis kā es. Centies būt laimīgs... Liec šo kupolu
mierā. Es to vairs negribu.
- Bet vējš...
- Es jau nemaz neesmu tā saaukstējusies... Svaigais nakts gaiss
man darīs labu. Es esmu puķe.
- Bet zvēri...
Man taču ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribu iepazīt tauriņus.
Tie laikam ir ļoti skaisti. Kas tad mani apciemos? Tu taču būsi tālu
projām. Bet no lieliem zvēriem es nebaidos. Man ir nagi.
Un viņa naivi rādīja savus četrus ērkšķus. Pēc tam piebilda:
- Nevilcinies, tas uztrauc. Ja esi izlēmis doties projām, tad ej.
Viņa negribēja, ka mazais princis redz viņu raudam. Tā bija ļoti
lepna puķe...
Vistuvāk mazā prinča planētai
atradās asteroīdi 325., 326., 327., 328., 329. un 330. Tāpēc tos
viņš apciemoja vispirms, lai sameklētu tur kādu nodarbošanos
vai iemācītos kaut ko.
Pirmo apdzīvoja kāds karalis. Tērpies purpurā un sermuļādās,
viņš sēdēja uz ļoti vienkārša un tomēr majestātiska troņa.
- Lūk, pavalstnieks! - karalis iesaucās, ieraudzījis mazo princi.
Un mazais princis nodomāja: "Kā gan viņš mani pazīst, ja
nekad nav redzējis?"
Viņš nezināja, ka karaļi pasauli vienkāršo. Visi cilvēki viņiem
ir pavalstnieki.
-Panāc tuvāk, lai es tevi labāk redzu, - teica karalis, kas jutās
gauži lepns, ka ir kādam karalis.
Mazais princis ar skatienu meklēja, kur apsēsties, bet visu planētu
pilnīgi aizņēma krāšņais sermuļādu apmetnis. Tā nu viņš
palika stāvam, bet, tā kā bija noguris, nožāvājās.
- Žāvāties karaļa klātbūtnē ir pret etiķetes noteikumiem, -
teica karalis. - Es tev to aizliedzu.
- Es nevaru savaldīties, - pavisam apmulsis, atbildēja mazais
princis. - Mans ceļojums bija ilgs, un es neesmu nemaz gulējis...
- Tad es tev pavēlu žāvāties, - sacīja karalis. - Gadiem ilgi
neesmu redzējis kādu žāvājamies. Žāvas ir ievērības cienīga
parādība. Nu, nožāvājies vēlreiz! Tā ir pavēle.
-Es kautrējos... vairs nevaru... - iebilda mazais princis gluži
nosarcis.
- Hm! Hm! - atteica karalis. - Tad es ... es tev pavēlu brīžiem
žāvāties un brīžiem ne.
Viņš sastostījās un likās esam saīdzis.
Jo karalis raudzījās, lai viņa autoritāte tiktu respektēta.
Viņš necieta nepaklausību. Viņš bija absolūtais monarhs. Bet,
tā kā bija ļoti labs, viņš deva saprātīgas pavēles.
"Ja es pavēlētu," karalis mēdza teikt, "ja es pavēlētu
kādam ģenerālim pārvērsties par kaiju un ja šis ģenerālis
neklausītu, tā nebūtu viņa vaina. Tā būtu mana vaina."
- Vai drīkstu apsēsties? - bailīgi ievaicājās mazais princis.
- Es tev pavēlu apsēsties, - atbildēja karalis, majestātiski sakārtodams
sava sermuļādu apmetņa malu.
Mazais princis bija neziņā. Planēta tik niecīga - pār ko gan
karalis valda?
- Jūsu majestāte, - viņš teica, - lūdzu, piedodiet, ka uzdrošinos
jums jautāt...
- Es tev pavēlu jautāt, - karalis steidzīgi noteica.
- Majestāt, pār ko jūs valdāt?- Pār visu, - karalis vientiesīgi
atbildēja.
- Pār visu?
Karalis ar necilu žestu norādīja uz savu planētu, uz pārējām
planētām un zvaigznēm.
- Pār visu šo? - mazais princis pārjautāja.
- Pār visu šo... - karalis atbildēja. Jo viņš bija ne tikai
absolūtais, bet arī universālais monarhs.
- Un zvaigznes jums paklausa?
- Protams, - karalis atteica. - Viņas klausa uz vārda. Es neciešu
nedisciplinētību.
Šāda vara mazajā princī izraisīja izbrīnu. Ja tāda būtu viņa
rokās, tad viņš varētu vienā un tai pašā dienā noraudzīties
nevis četrdesmit četros, bet septiņdesmit divos vai ari simt vai
divsimt saulrietos, pat neizkustinot no vietas savu krēslu! Un, tā
kā princi atkal pārņēma skumjas, atceroties savu mazo planētu,
viņš iedrošinājās palūgt karalim kādu žēlastību:
- Es gribētu redzēt saulrietu ... Dariet man šo prieku ... Pavēliet
saulei, lai tā noriet...
- Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā
tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju
un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu:
viņa vai manējā?
- Tā būtu jūsu vaina, - mazais princis apņēmīgi noteica.
- Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt,
-karalis atsāka. - Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja
pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības
prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.
- Bet mans saulriets? - atgādināja mazais princis, kas nekad
neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.
- Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms
sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas
gudrība.- Kad tas būs? - apvaicājās mazais princis.
-Hm! Hm! -albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā.
- Hm! Hm! Tas būs ap ... ap... tas būs šovakar ap pulksten septiņiem
četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.
Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā
saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.
- Man še vairs nav ko darīt, - viņš sacīja karalim. - Es došos
projām.
- Neej projām, - atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam
ir viens pavalstnieks. - Neej projām, es iecelšu tevi par
ministru!
- Par kādu ministru!
-Par... tieslietu!
- Bet nav jau neviena , ko tiesāt!
- Nevar zināt, - karalis atteica. - Es vēl neesmu apskatījis savu
karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana
mani nogurdina.
- O! Es jau apskatīju, - sacīja princis un noliecās, lai pamestu
skatienu planētas otrā pusē. - Tur arī nav neviena...
- Tad tu tiesāsi pats sevi, - karalis atbildēja. - Tas ir pats grūtākais.
Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt,
tad tu patiesi būsi īsts gudrais.
- Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, - mazais princis sacīja. Tāpēc
man nav jādzīvo šeit.
- Hm! Hm! - karalis teica. - Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas
dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai
piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga
no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam
laikam. Mums ir tikai viena žurka.
- Man nepatīk sodīt ar nāvi, - atteica mazais princis. - Turklāt
laiks doties ceļā.
- Nē, - karalis iebilda. Mazais princis jau bija saposies, taču viņš
negribēja sāpināt veco monarhu.
-Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs
varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu
pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi
apstākļi ir labvēlīgi ...
Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās,
tad nopūtās un devās ceļā.
- Es tevi ieceļu par savu sūtni, - karalis pasteidzās iesaukties.
Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.
"Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie," mazais princis
nodomāja un turpināja savu ceļojumu.
Uz otras planētas dzīvoja kāds godkārīgais:
- Ā, ieradies apbrīnotājs! - viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz
bija ieraudzījis mazo princi.
Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.
- Labdien, - teica mazais princis. - Kāda jums jocīga cepure.
- Lai varētu sveicināt, - atbildēja godkārīgais. - Lai sveicinātu,
kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.
- Ak tā?- sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.
- Sasit plaukstas, - godkārīgais viņu pamācīja.
Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja,
paceldams cepuri.
"Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa," nodomāja
mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal
sveicināja, paceldams cepuri.
Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi
nogurdināja rotaļas vienmuļība:
- Un kas jādara, - viņš jautāja, lai cepure nokristu? Bet godkārīgais
nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.
- Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? - viņš jautāja mazajam
princim.
- Ko nozīmē apbrīnot?
- Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk
apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.
- Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >
- Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!
- Es tevi apbrīnoju, - mazliet paraustīdams plecus, teica mazais
princis, - bet kādēļ tas tev tik svarīgi?
Un mazais princis devās projām.
"Pieaugušie patiešām ir ļoti dīvaini," viņš noteica
un turpināja savu ceļojumu.
Uz nākamās planētas dzīvoja kāds
dzērājs. Lai gan šis apciemojums bija ļoti īss, tas modināja
mazajā princī dziļas skumjas.
- Ko tu tur dari? - viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja
pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.
- Es dzeru, - drūmi atbildēja dzērājs.
- Kādēļ tu dzer? -jautāja mazais princis.
- Lai aizmirstu, - atbildēja dzērājs.
- Ko aizmirstu? - apvaicājās mazais princis, kuram jau bija
sameties dzērāja žēl.
- Lai aizmirstu, ka man ir kauns, - atzinās dzērājs, galvu nodūris.
- Kauns? Par ko? - apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu
glābt.
- Kauns par to, ka dzeru! - atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa.
Un mazais princis apmulsis devās projām.
"Pieaugušie patiesi ir ārkārtīgi dīvaini," viņš sacīja
pats sev, turpinādams ceļojumu.
Ceturtā planēta bija biznesmeņa
planēta. Šis cilvēks bija tik aizņemts, ka, mazajam princim
ierodoties, pat nepacēla galvu.
- Labdien, - sacīja princis. - Jūsu cigarete ir apdzisuši.
- Trīs un divi ir pieci. Pieci un septiņi - divpadsmit. Divpadsmit
un trīs - piecpadsmit. Sveiki! Piecpadsmit un septiņi - divdesmit
divi. Divdesmit divi un seši - divdesmit astoņi. Nav laika to
atkal aizdedzināt. Divdesmit seši un pieci - trīsdesmit viens.
Uf! Tātad kopā pieci simti viens miljons seši simti divdesmit
divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit viens.
- Pieci simti miljonu? Kā tad?
- Tu vēl arvien esi šeit? Pieci simti viens miljons... es vairs
nezinu, kā ... Man ir tik daudz darba! Esmu nopietns cilvēks, un
blēņas man nesagādā nekādu prieku! Divi un pieci - septiņi...
- Pieci simti viens miljons? Kā tad? - atkārtoja mazais princis,
kas vēl nekad savā mūžā nebija atteicies no reiz uzdotā jautājuma.
Biznesmenis pacēla galvu:
- Piecdesmit četros gados, kopš dzīvoju uz šīs planētas, mani
ir traucējuši tikai trīs reizes. Pirmoreiz! pirms divdesmit
diviem gadiem, tā bija kāda maijvabole, kas uzradās dievs zin no
kurienes. Tā sacēla šausmīgu troksni, un es ielaidu aplēsē četras
kļūdas. Otrreiz, pirms vienpadsmit gadiem, man uzbruka reimatisma
lēkme. Es pārāk maz kustos. Man nav laika klaiņot apkārt. Es taču
esmu nopietns cilvēks. Trešā reize ... lūk, šī! Tātad teicu
pieci simti viens miljons...
- Miljons? Kā tad?
Biznesmenis saprata, - viņam nav ko cerēt, ka viņu liks mierā.
-Miljons mazo nieciņu, kas dažreiz redzami pie debesīm.
- Mušu? .
- Nē taču, mazo nieciņu, kas mirdz.
-Bišu?
- Nu nē. Mazo, zeltaino nieciņu, kas dīkdieņus padara sapņainus.
Bet es esmu nopietns. Man nav laika sapņot.
-Ā, zvaigžņu?
- Tieši tā. Zvaigžņu.
- Un ko tu dari ar pieci simti miljoniem zvaigžņu?
- Pieci simti vienu miljonu seši simti divdesmit diviem tūkstošiem
septiņi simti trīsdesmit vienu. Esmu nopietns cilvēks un cienu
precizitāti.
- Un ko tu dari ar šīm zvaigznēm?
- Ko es daru?
-Jā.
- Neko. Tās man pieder.
- Tev pieder zvaigznes?
-Jā.
- Bet es nupat redzēju kādu karali, kam ...
- Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda pār kaut ko. Tas ir pavisam
kas cits.
- Bet kāds tev labums no tā, ka tev pieder zvaigznes?
- Tās padara mani bagātu.
- Un kāds tev labums no tā, ka esi bagāts?
- Es varu nopirkt citas zvaigznes, ja kāds tās atklāj. "Šis
cilvēks," nodomāja mazais princis," spriež apmēram tāpat
kā mans dzērājs." Tomēr viņš vēl šo to pajautāja.
- Kā var piederēt zvaigznes?
- Bet kas ir to īpašnieks? - biznesmenis ērcīgi noprasīja.
- Es nezinu. Neviens.
- Nu tad zvaigznes pieder man, jo es pirmais par tām iedomājos.
- Vai ar to pieliek?
- Protams. Ja tu atrodi dimantu, kam nav īpašnieka, tas ir
tavs. Ja tu atklāj kādu salu, kurai nav īpašnieka, tā ir tava.
Ja tev pirmajam rodas kāda doma, tu liec to patentēt - tā ir
tava.
Bet man pieder zvaigznes, jo līdz šim neviens nav iedomājies, ka
arī tās var piederēt.
- Tas tiesa, - sacīja mazais princis. - Un ko tu dari ar tām?
- Es tās pārvaldu. Es tās saskaitu un atkal pārskaitu, - atteica
biznesmenis. - Tas ir grūti. Bet es esmu nopietns cilvēks!
Mazais princis vēl nebija apmierināts.
- Ja man pieder, piemēram, kāds kaklauts, es varu to aplikt ap
kaklu un aiznest projām. Ja man pieder kāda puķe, es varu to noplūkt
un paņemt līdz. Bet tu taču nevari noplūkt savas zvaigznes.
- Nē, bet es varu tās ielikt bankā.
- Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē, ka es uzrakstu uz maza papīrīša zvaigžņu
skaitu. Un pēc tam šo papīru ieslēdzu atvilktnē.
-Un tas ir viss?
-Ar to pietiek!
"Tas ir jocīgi," mazais princis nodomāja. "Tas ir
pat dzejiski. Tomēr nav sevišķi nopietni."
Mazajam princim par to, kas ir nopietns, bija savas domas, kuras ļoti
atšķīrās no pieaugušo cilvēku domām.
- Man, - viņš piebilda, - pieder kāda puķe, ko es katru dienu
aplaistu. Man ir trīs vulkāni, kurus es tīru katru nedēļu. Jo
es tīru arī izdzisušo. Nekad nevar būt drošs. Tas, ka viņi man
pieder, ir derīgi kā maniem vulkāniem, tā manai puķei. Bet tu
neesi derīgs zvaigznēm...
Biznesmenis atvēra muti, bet neatrada nekā , ko atbildēt, un
mazais princis devās projām.
"Pieaugušie nudien ir ārkārtīgi dīvaini," viņš
teica sev, ceļodams tālāk.
Piektā planēta bija pavisam savāda.
Tā bija pati mazākā no visām. Tur bija tieši tik daudz vietas,
lai novietotu vienu laternu un vienu laternu iededzinātāju. Mazais
princis nekādi nevarēja saprast, kam varētu noderēt kaut kur
debesīs, uz planētas, kur nav ne māju, ne iedzīvotāju, tāda
laterna un tāds laternu iededzinātājs. Taču viņš nodomāja:
"Var jau būt, ka šis cilvēks ir absurds. Tomēr viņš nav
tik bezjēdzīgs kā karalis, kā godkārīgais, kā biznesmenis un
kā dzērājs. Viņa darbam vismaz ir kāda jēga. Kad viņš
aizdedzina savu laternu, tad šķiet, it kā viņš liktu rasties vēl
vienai zvaigznei vai puķei. Kad viņš izdzēš savu laternu, viņš
iemidzina savu puķi vai zvaigzni. Tā ir ļoti skaista nodarbošanās.
Tā patiešām ir derīga, jo tā ir skaista."
Sasniedzis planētu, mazais princis goddevīgi sveicināja
laternu iededzinātāju:
- Labdien. Kādēļ tu nupat izdzēsi savu laternu?
- Tāda ir pavēle, - atbildēja laternu iededzinātājs. - Labdien.
- Kāda tad ir pavēle?
- Izdzēst laternu. Labvakar. Un viņš to izdzēsa.
- Bet kālab tu to atkal aizdedzini?
- Tāda ir pavēle, - atbildēja laternu iededzinātājs.
- Es nesaprotu, - teica mazais princis.
- Tur nav nekā ko nesaprast, - sacīja laternu iededzinātājs. -
Pavēle paliek pavēle. Labdien.
Un viņš izdzēsa savu laternu.
Pēc tam viņš noslaucīja no pieres sviedrus ar sārti rūtotu
kabatas lakatiņu.
- Man ir briesmīgs amats. Senāk tas bija jēdzīgāks. No rīta
izdzēsu laternu un vakarā to aizdedzināju. Man bija laiks dienu
atpūsties un nakti gulēt...
- Vai tad pavēle kopš tā laika mainīta?
- Pavēle nav mainīta, - paskaidroja laternu iededzinātājs. Tā
jau ir mana nelaime! Gadu no gada planēta griežas aizvien ātrāk,
bet pavēle palikusi tā pati.
- Un kā ir tagad? - vaicāja mazais princis.
-Tagad, kad planēta apgriežas reizi minūtē, man vairs nav ne
mirkļa atpūtas. Es aizdedzinu un izdzēšu laternu reizi minūtē!
-Tas nu gan ir jocīgi! Dienas pie tevis ilgst vienu minūti!
- Tas nemaz nav jocīgi, - atteica laternu iededzinātājs.
- Pagājis jau vesels mēnesis, kopš mēs sarunājamies.
-Vesels mēnesis?
- Jā. Trīsdesmit minūtes. Trīsdesmit dienu! Labvakar.
Un viņš atkal aizdedzināja savu laternu. Mazajam princim aizvien
vairāk iepatikās šis laternu iededzinātājs, kas bija tik uzticīgs
pavēlei. Viņš atcerējās, kā pats kādreiz bija meklējis
saulrietus, pārbīdīdams krēslu. Viņš gribēja palīdzēt savam
draugam.
- Paklau ... es zinu kādu līdzekli, kā tu varētu atpūsties, kad
vien gribētu...
-Es jau sen to gribu, - sacīja laternu iededzinātājs. Jo var taču
turēt doto vārdu un tai pašā laikā slinkot. Mazais princis
turpināja:
- Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt
trīs soļos. Tev tikai jāiet pavisam lēnam, lai tu arvien
atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi ... un diena
būs tik gara, cik tu to vēlēsies...
- Nekāda labuma no tā nav, - noteica laternu iededzinātājs. Par
visu vairāk dzīvē man tīk gulēt.
- Tad ir slikti, - sacīja mazais princis.
- Tad ir slikti, - apliecināja laternu iededzinātājs. - Labdien.
- Un viņš izdzēsa savu laternu.
"Šo cilvēku," mazais princis nodomāja, turpinot ceļojumu,
"šo cilvēku visi pārējie nicinās, ir karalis, ir godkārīgais,
ir dzērājs, ir biznesmenis. Tomēr vienīgi viņš man neliekas
smieklīgs. Varbūt tādēļ, ka viņš nodarbojas ar kaut ko citu,
nevis pats ar sevi."
Tad mazais princis smagi nopūtās:
"Vienīgi viņš varētu būt mans draugs. Bet viņa planēta
patiesi ir pārāk maza. Tur nav vietas diviem ..."
Mazais princis neuzdrošinājās atzīties, ka viņš skumst pēc
šīs brīnumainās planētas, it īpaši tādēļ, ka tur divdesmit
četrās stundās var redzēt tūkstoš četri simti četrdesmit
saulrietu.
Sestā planēta bija desmitreiz lielāka.
Tur dzīvoja kāds vecs kungs, kas rakstīja milzīgas grāmatas.
- Skat! Pētnieks! - viņš iesaucās, kad ieraudzīja mazo princi.
Mazais princis apsēdās uz galda un mazliet atvilka elpu. Viņš
jau bija tik ilgi ceļojis!
- No kurienes tu nāc? - vaicāja vecais kungs.
- Kas ir šī lielā grāmata? - jautāja mazais princis. -Ko jūs
še darāt?
- Es esmu ģeogrāfs, - atbildēja vecais kungs.
- Kas tas ir - ģeogrāfs?
- Tas ir zinātnieks, kas zina, kur atrodas jūras, upes, pilsētas,
kalni un tuksneši.
- Tas ir ļoti interesanti, - sacīja mazais princis. -Tā beidzot
patiesi ir īsta profesija! - Un viņš pārlaida skatienu ģeogrāfa
planētai. Viņš vēl nekad nebija redzējis tik diženu planētu.
- Jūsu planēta ir ļoti skaista. Vai še ir okeāni?
- To es nevaru zināt, - sacīja ģeogrāfs.
- Ā! - Mazais princis bija vīlies. - Un kalni?
- To es nevaru zināt, - atteica ģeogrāfs.
- Un pilsētas un upes, un tuksneši?
-Arī to es nevaru zināt, - atteica ģeogrāfs.
- Bet jūs taču esat ģeogrāfs!
- Tas tiesa, - sacīja ģeogrāfs, - bet es neesmu pētnieks. Man ļoti
vajadzīgi pētnieki. Ģeogrāfs pats neuzskaita pilsētas, upes,
kalnus, jūras, okeānus un tuksnešus. Ģeogrāfs ir pārāk svarīga
persona, lai klaiņotu apkārt. Viņš neatstāj savu biroju. Toties
viņš pieņem pētniekus. Viņš tos izjautā un pieraksta viņu
atmiņas. Ja kāda pētnieka atmiņas viņam šķiet interesantas,
ģeogrāfs liek aizpildīt anketu par pētnieka tikumību.
- Kādēļ tā? - vaicāja mazais princis.
- Tādēļ, ka dzērājiem viss rādās dubulti. Un tad ģeogrāfs
atzīmētu divus kalnus tur, kur ir tikai viens.
- Es pazīstu kādu, kas būtu slikts pētnieks, - teica mazais
princis.
- Tas ir iespējams. Tātad, ja pētnieka tikumība izrādās
nevainojama, mēs uzrakstām anketu par viņa atklājumu.
- Vai atklājumu dodas apskatīt?
- Nē. Tas būtu pārāk sarežģīti. Mēs pieprasām, lai pētnieks
sagādā pierādījumus. Ja ir runa, piemēram, par kāda liela
kalna atklāšanu, mēs pieprasām, lai viņš atnes no tā lielus
akmeņus.
Ģeogrāfs pēkšņi kļuva nemierīgs.
- Bet tu taču nāc no tālienes! Tu esi pētnieks! Tu man aprakstīsi
savu planētu!
Un ģeogrāfs, atvēris savu grāmatu, noasināja zīmuli.
Pētnieku stāstus vispirms pieraksta ar zīmuli. Tikai pēc tam,
kad pētnieks sagādājis pierādījumus, atklājums tiek ierakstīts
ar tinti.
- Es klausos, - ģeogrāfs teica.
- Manās mājās nav sevišķi interesanti, - mazais princis iesāka.
- Tur viss ir tik mazs! Man ir trīs vulkāni. Divi degoši un viens
apdzisis. Bet nekad jau nevar būt drošs.
- Nekad jau nevar būt drošs, - ģeogrāfs atkārtoja.
- Man ir arī puķe.
- Puķes mēs neatzīmējam, - teica ģeogrāfs.
- Kādēļ gan ne? Tās ir visskaistākās!
- Tādēļ, ka puķes ir īslaicīgas.
- Ko nozīmē "īslaicīgas"?
- Ģeogrāfijas grāmatas, - sacīja ģeogrāfs, - ir pašas vērtīgākās
no visām grāmatām. Tās nekad nenoveco. Ļoti reti atgadās, ka
kalns mainītu savu vietu. Ārkārtīgi reti kāds okeāns izsīkst.
Mēs aprakstām mūžīgas lietas.
- Bet izdzisuši vulkāni var sākt darboties,- viņu pārtrauca
mazais princis. - Ko nozīmē "īslaicīgs"?
- Vai vulkāni ir izdzisuši vai atmodušies, tas mums ir viens un
tas pats. Mums ir svarīgs tikai pats kalns. Tas nepārvēršas.
- Bet ko nozīmē "īslaicīgs",- atkārtoja mazais
princis, kas nekad nebija atkāpies no reiz uzdotā jautājuma.
- Tas nozīmē - "pakļauts drīzai iznīcībai".
- Mana puķe ir pakļauta drīzai iznīcībai?
- Protams.
"Mana puķe ir īslaicīga", mazais princis domāja,
"un viņai ir tikai četri ērkšķi, ar ko aizstāvēties pret
pasauli! Un es atstāju viņu vienu pašu mājās!"
Tā bija mazā prinča pirmā nožēla. Taču viņš ātri atguva
drosmi.
- Ko jūs man ieteiktu apskatīt? - viņš jautāja.
- Planētu Zemi, - atbildēja ģeogrāfs. - Tai ir laba slava ...
Un mazais princis devās projām, domādams par savu puķi.
Septītā planēta tātad bija Zeme.
Zeme nav vis kaut kāda parasta planēta! To apdzīvo simt
vienpadsmit karaļu (ieskaitot, protams, arī nēģeru karaļus),
septiņi tūkstoši ģeogrāfu, deviņi simti tūkstoši biznesmeņu,
septiņi ar pusi miljonu dzērāju, trīs simti vienpadsmit miljoni
godkārīgo, vārdu sakot, apmēram divi miljardi pieaugušo.
Lai jums rastos priekšstats par Zemes izmēriem, minēšu tikai to,
ka pirms elektrības izgudrošanas uz visiem sešiem kontinentiem
kopā vajadzēja uzturēt veselu armiju laternu iededzinātāju - četri
simti sešdesmit divus tūkstošus pieci simti vienpadsmit cilvēkus.
Raugoties no tālienes, tas atstāja lielisku iespaidu. Šīs
armijas kustības bija saskaņotas kā baletā. Vispirms nāca Jaunzēlandes
un Austrālijas laternu iededzinātāju kārta. Iededzinājuši
savas laternas, viņi aizgāja gulēt. Tad uznāca Ķīnas un Sibīrijas
laternu iededzinātāji. Pēc tam arī viņi nozuda aiz kulisēm.
Tad bija kārta Krievijas un Indijas laternu iededzinātājiem. Pēc
tam - Āfrikas un Eiropas. Pēc tam - Dienvidamerikas. Un viņi
nekad nesajauca kārtību, uzejot uz skatuves. Tas bija grandiozi.
Tikai vienīgās ziemeļpola laternas iededzinātājs un viņa kolēģis
- vienīgās dienvidpola laternas iededzinātājs dzīvoja dīkdienībā
un bezrūpībā: viņi strādāja divas reizes gadā.
Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm
gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot
jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu
planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā
uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas. Ja divi miljardi iedzīvotāju,
kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā,
viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un
divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē
uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.
Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti
daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad
nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus,
un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda
darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!
Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais
princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies
un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās
gredzens mēness krāsā.
- Labvakar, - teica mazais princis katram gadījumam.
- Labvakar, - atteica čūska.
- Uz kādas planētas es esmu nonācis? -jautāja mazais princis.
- Uz Zemes, Āfrikā, - atbildēja čūska.
-Ā! ... Vai tad uz Zemes neviena nav?
- Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, -
paskaidroja čūska.
Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.
- Es gribētu zināt, - viņš teica, - vai zvaigznes tik spoži
mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz
manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums ... Bet cik tālu!
- Tā ir skaista, - teica čūska. Ko tu še domā darīt?
- Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, - atteica mazais princis.
-Ā! - noteica čūska. Un tad viņi apklusa.
- Kur ir cilvēki? - beidzot iejautajās mazais princis. - Šai
tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš...
-Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, - piebilda čūska. Mazais
princis ilgi raudzījās uz čūsku.
- Tu esi jocīgs radījums, - beidzot viņš teica, - tik tieva kā
pirksts...
- Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, -atbildēja
čūska.
Mazais princis pasmaidīja.
- Tu nu gan neesi spēcīga... tev pat nav kāju ... tu pat nevari
ceļot...
- Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, - sacīja čūska. Viņa
aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.
-To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, - viņa
vēl piebilda. - Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes ...
Mazais princis neko neatbildēja.
- Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes.
Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas
planētas. Es varu ...
- O! Es ļoti labi saprotu, - teica mazais princis, - bet kādēļ
tu aizvien runā mīklās?
- Es tās visas atrisinu, - atteica čūska. Un viņi abi apklusa.
Mazais princis gāja caur tuksnesi un
sastapa tikai vienu puķi. Puķi ar trim ziedlapiņām, pavisam
neievērojamu puķi ...
- Labdien, - mazais princis sveicināja.
- Labdien, - sacīja puķe.
- Kur ir cilvēki? - pieklājīgi jautāja mazais princis. Puķe kādu
dienu bija redzējusi ejam garām karavānu.
- Cilvēki? Man šķiet, ka to ir kādi seši vai septiņi.
Es viņus redzēju pirms daudziem daudziem gadiem. Nekad jau
nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem
nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.
-Ardievu, - sacīja mazais princis.
- Ardievu, - atteica puķe.
Mazais princis uzkāpa kādā augstā
kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni,
kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš
lietoja ķeblīša vietā. "No tik augsta kalna kā šis,"
nodomāja mazais princis, "es uzreiz ieraudzīšu visu planētu
un visus cilvēkus..." Bet viņš redzēja tikai klinšu
smailes.
- Labdien, - viņš teica katram gadījumam.
- Labdien ... Labdien ... Labdien ... - atskanēja atbalss.
- Kas jūs esat? - vaicāja mazais princis.
- Kas jūs esat ... kas jūs esat... kas jūs esat... - attrauca
atbalss.
- Esiet mani draugi, esmu vientuļš, - viņš teica.
- Es esmu vientuļš ... es esmu vientuļš ... es esmu vientuļš
... - atsaucās atbalss.
"Kāda dīvaina planēta!" mazais princis nodomāja.
"Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos. Un cilvēkiem
trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka... Manās mājās
bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā..."
Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem,
klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet
visi ceļi ved pie cilvēkiem.
- Labdien, - viņš sacīja. Tas bija ziedošs rožu dārzs.
- Labdien, - rozes atbildēja. Mazais princis tās aplūkoja. Tās
visas bija līdzīgas viņa puķei.
- Kas jūs esat? - viņš pārsteigts tām jautāja.
- Mēs esam rozes, - tās atteica.
-Ā! -mazais princis izdvesa.
Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi,
ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te
uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!
"Viņa justos ļoti saniknota," mazais princis noteica,
"ja redzētu šo ... viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka
mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests
izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu,
lai arī mani pazemotu."
Pēc tam viņš vēl piebilda: "Es iedomājos, ka man pieder
vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze.
Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un
no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu
nav sevišķi liela bagātība princim..." Un nogūlies zālē,
viņš raudāja.
Tieši tad parādījās lapsa.
- Labdien, - viņa teica.
- Labdien, - pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena
neredzēja.
- Es esmu šeit, - teica kāda balss zem ābeles.
- Kas tu esi? - vaicāja mazais princis. - Tu esi ļoti skaista...
- Es esmu lapsa, - lapsa atbildēja.
-Nāc parotaļājies ar mani, - uzaicināja mazais princis. - Man ir
skumji...
- Es nevaru ar tevi rotaļāties, - teica lapsa. - Es neesmu
pieradināta.
- Piedodiet, - sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis,
piebilda:
- Ko nozīmē "pieradināt"?
- Tu neesi šejienietis, - teica lapsa, - ko tu meklē?
- Es meklēju cilvēkus, - atteica mazais princis.
- Ko nozīmē "pieradināt"?
- Cilvēkus, - lapsa brīnījās, - viņiem taču ir šautenes, un
viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl viņi audzē vistas.
Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?
- Nē, - atteica mazais princis. - Es meklēju draugus. Ko nozīmē
"pieradināt"?
- Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, - atbildēja lapsa. -Tas nozīmē
"nodibināt ciešas saites"...
- Nodibināt ciešas saites?
- Protams, - sacīja lapsa. - Pagaidām tu manās acīs esi tikai
mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi
vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai
lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani
pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais
visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.
- Es sāku saprast, - teica mazais princis. - Ir kāda puķe ...
man šķiet, ka viņa mani pieradinājusi...
- Tas ir iespējams, - atbildēja lapsa. - Uz Zemes viss iespējams...
- Nē, tas nebija uz Zemes, - iebilda mazais princis. Lapsa likās
ļoti ieinteresēta:
- Uz kādas citas planētas?
-Jā.
- Vai uz tās planētas ir arī mednieki?
-Nē.
- Tas ir interesanti. Un vistas?
-Nē.
- Nekas pasaulē nav pilnīgs, - nopūtās lapsa. Bet tad viņa
atgriezās pie aizsāktās domas:
- Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī
mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās
cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi,
mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies
no visiem citiem.
Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika
aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl - skaties! Vai tu redzi tur
to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības
lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati
zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis!
Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu
vējā šalcošo druvu ...
- Es raudāšu.
- Tā ir tava vaina, - iebilda mazais princis, - es tev nebūt nevēlēju
ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu ...
- Protams, - sacīja lapsa.
- Bet tu taču raudāsi! - teica mazais princis.
- Bez šaubām, - atteica lapsa.
- Tad jau tu neko neiegūsti!
- Es iegūstu gan, - sacīja lapsa, - atceries zeltainos kviešus.
Pēc tam viņa piebilda:
- Ej apraudzīt rozes! Tu sapratīsi, ka tavējā ir vienīgā visā
pasaulē. Tu atnāksi no manis ardievoties, un es tev atklāšu kādu
noslēpumu.
Mazais princis devās apskatīt rozes.
- Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas, -
viņš tām teica. - Neviens jūs nav pieradinājis, un arī jūs
neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas, kāda bija
mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es
padarīju viņu par savu draugu, un tagad viņa man ir vienīgā visā
pasaulē.
Un rozes jutās ļoti neērti.
- Jūs esat skaistas, bet tukšas, - vēl viņš tām sacīja. - Jūsu
dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam
var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka
par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es
apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši
viņas dēļ es nogalināju kāpurus (izņemot divus trīs, lai būtu
tauriņi). Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju
pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.
Tad mazais princis atgriezās pie lapsas.
-Ardievu, - viņš teica.
- Ardievu, - sacīja lapsa. - Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti
vienkāršs: īsti mēsredzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm
saredzams.
- Būtiskais nav acīm saredzams, - atkārtoja mazais princis, lai
neaizmirstu.
- Tieši tas laiks, ko tu veltīji savai rozei, padara šo rozi tik
nozīmīgu.
-Tieši tas laiks, ko es veltīju savai rozei... - atkārtoja mazais
princis, lai neaizmirstu.
- Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, - sacīja lapsa, - bet tev
nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko
esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi...
- Man jāatbild par savu rozi ... - atkārtoja mazais princis, lai
paturētu atmiņā.
- Labdien, - sacīja mazais princis.
- Labdien, - atņēma pārmijnieks.
- Ko tu še dari? - vaicāja mazais princis.
- Es šķiroju ceļotājus pa tūkstotim, - sacīja pārmijnieks. -
Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, ka pārmijnieka
būdiņa nodrebēja vien.
- Cik ļoti viņi steidzas, - mazais princis brīnījās. - Ko viņi
meklē?
- Pat lokomotīves vadītājs to nezina, - atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
- Vai viņi jau atgriežas? -jautāja mazais princis.
- Tie nav tie paši, - sacīja pārmijnieks. - Tā ir maiņa no
citurienes.
- Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
- Labi ir tur, kur mēs neesam, - atteica pārmijnieks. Un aizdārdēja
trešais apgaismotais ātrvilciens.
- Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotajiem? - vaicāja mazais
princis.
- Viņi nedzenas pakaļ nekam, - atteica pārmijnieks.
- Viņi vagonos vai nu guļ vai žāvājas. Vienīgi bērni
piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
-Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, - ieteicās mazais princis.
- Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti
tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud...
- Viņi ir laimīgi, - noteica pārmijnieks.
- Labdien, - sacīja mazais princis.
- Labdien, - atbildēja tirgotājs.
Viņš tirgojās ar uzlabotām tabletēm, kas remdē slāpes. Ja
norij vienu šādu tableti, tad veselu nedēļu nav jādzer.
- Kādēļ tu tās pārdod? -jautāja mazais princis.
- Tas ir ārkārtīgs laika ietaupījums, - teica tirgotājs.
- Eksperti to aprēķinājuši. Mēs ietaupām piecdesmit trīs minūtes
nedēļā.
- Un ko lai dara šais piecdesmit trīs minūtēs?
-Ko katrs vēlas ...
"Ja manā rīcībā būtu piecdesmit trīs minūtes,"
mazais princis nodomāja, "es it mierīgi aizstaigātu līdz kādai
akai..."
Tā bija astotā diena, kopš
katastrofas tuksnesī, un klausīdamies stāstu par tirgotāju, es
izdzēru pēdējo pilienu no sava ūdens krājuma.
- Tavas atmiņas, protams, ir jaukas, - teicu mazajam princim, - bet
es vēl neesmu salabojis lidmašīnu, man vairs nav ko dzert, un arī
es būtu laimīgs, ja varētu mierīgi aizstaigāt līdz kādai
akai!
- Mana draudzene lapsa ... - viņš iesāka.
- Mīļo zēn, te vairs nav runa par lapsu!
-Kādēļ?
- Tādēļ, ka mēs nomirsim aiz slāpēm ...
Mazais princis nesaprata manu atzinumu un atbildēja:
- Ir labi, ja tev bijis draugs, pat ja tev jāmirst... Es esmu ļoti
apmierināts, ka man bijusi draudzene lapsa...
"Viņš neapjauš briesmas," es nodomāju. "Viņš
nekad nav ne izsalcis, ne izslāpis. Viņam pietiek ar mazumiņu
saules ..."
Bet mazais princis uzlūkoja mani un atbildēja uz manu domu:
- Arī man slāpst... meklēsim aku ...
Noguris atmetu ar roku: nav nekādas jēgas milzīgajā tuksneša
plašumā meklēt aku. Tomēr mēs devāmies ceļā.
Klusēdami gājām vairākas stundas, līdz uznāca nakts un iemirdzējās
zvaigznes. Es tās redzēju kā sapnī, jo pārliecīgo slāpju dēļ
man bija viegls drudzis. Mazā prinča vārdi atkal un atkal atausa
atmiņā.
- Tev taču arī slāpst? - es viņam jautāju. Bet viņš neatbildēja
uz manu jautājumu. Viņš tikai noteica:
- Ūdens var būt labs arī sirdij...
Es nesapratu viņa atbildi un klusēju... Es labi zināju, ka
nevajag viņu iztaujāt.
Mazais princis bija noguris. Viņš apsēdās. Es apsēdos viņam
blakus. Un pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda:
- Zvaigznes ir tik skaistas, pateicoties puķei, kuru nevar redzēt...
Es atbildēju: "Protams," - un klusēdams uzlūkoju mēness
apmirdzētās smilšu krokas.
- Tuksnesis ir skaists, - mazais princis ierunājās.
Tas bija tiesa. Aizvien esmu mīlējis tuksnesi. Tu sēdi uz kādas
smilšu kāpas. Nekas nav redzams. Un tomēr klusumā kaut kas
staro.
-Tuksnesis slēpj sevī kādu aku, un tas padara to skaistu, - teica
mazais princis.
Es biju pārsteigts, jo pēkšņi izpratu šo dīvaino smilšu starošanu.
Kad biju zēns, es dzīvoju kādā vecum vecā mājā, par kuru
teika stāstīja, ka tajā esot apslēptas bagātības. Protams,
neviens nekad tās nebija uzgājis, nebija pat meklējis. Bet tās
apbūra visu šo māju. Mana māja savas sirds dziļumos glabāja kādu
noslēpumu ...
- Jā, - es teicu mazajam princim, - vienalga, vai tā būtu māja
vai zvaigznes, vai tuksnesis, to, kas piešķir tiem skaistumu, mēs
neredzam!
- Es esmu ļoti apmierināts, - viņš sacīja, - ka tu esi vienis
prātis ar manu lapsu.
Pēc tam mazais princis aizmiga, es paņēmu viņu savās rokās un
atkal devos ceļā. Es biju satraukts. Man šķita, ka nesu kādu
trauslu dārgumu. Man pat šķita, ka uz zemes nekas vairs nevar būt
trauslāks. Es apskatīju mēness gaismā viņa bālo pieri, viņa
aizvērtās acis, matu šķipsnas, kas plīvoja vējā, un es teicu
sev: "Še es redzu tikai čaulu. Pats nozīmīgākais nav
saredzams ..."
Un, tā kā viņa lūpas bija pavērtas vieglā smaidā, es vēl sacīju
sev: "Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk
aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā
kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis..." Un man
viņš izlikās vēl trauslāks. Lampas ir ļoti jāsargā: viena vēja
brāzma tās var izdzēst ...
Un tā iedams, es rītausmā uzgāju aku.
- Cilvēki, - sacīja mazais princis,
- sakāpj ātrvilcienos, bet viņi paši vairs nezina, ko meklē.
Tad nu viņi uztraucas un riņķo kā karuselī...
Un vēl viņš piebilda:
-Nav taču vērts ...
Aka, kuru mēs uzgājām, nelīdzinājās Sabārās tuksneša akām.
Sahāras tuksneša akas parasti ir smiltīs izraktas bedres. Turpretī
šī bija īsta lauku ciemata aka. Bet, tā kā še nebija nekāda
ciemata, tad man likās, ka es sapņoju.
- Cik dīvaini, - teicu mazajam princim, - viss ir kārtībā:
grieztuve, virve un spainis...
Viņš iesmējās, pieskārās virvei un sāka griezt grieztuvi. Tā
ievaidējās kā vecs vēja rādītājs, kad pēc ilga laika atkal sāk
pūst vējš.
- Vai dzirdi, - teica mazais princis, - mēs atmodinājām šo aku,
un tā dzied ...
Es negribēju, ka viņš piepūlas.
- Ļauj man, - es sacīju, - tas tev par smagu.
Lēnām izvilku spaini un stabili noliku to uz akas mūra malas. Manās
ausīs skanēja grieztuves dziesma, un ūdenī, kas vēl arvien
virmoja, es redzēju mirgojam sauli.
- Man ļoti gribas dzert šo ūdeni, - teica mazais princis, - dod
man dzert...
Un es sapratu, ko viņš bija meklējis!
Es pacēlu spaini pie viņa lūpām. Acis aizvēris, viņš dzēra.
Tas bija tik skaisti kā svētkos. Šis ūdens bija pavisam kas cits
nekā barība. To bija radījis gājiens zem zvaigznēm, grieztuves
dziesma un manu roku spēks. Sirdij tas bija kā dāvana. Kad biju
mazs zēns, mirdzošā ziemassvētku eglīte, pusnakts mesas mūzika,
mīļie smaidi tāpat piešķīra mirdzumu Ziemassvētku dāvanai,
ko es saņēmu.
- Uz tavas planētas, - teica mazais princis, - cilvēki audzē
piectūkstoš rožu vienā paša dārzā ... un neatrod to, ko meklē.
- Viņi neatrod, - es piekritu.
- Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai
ūdens lāsē ...
- Protams, - es atbildēju. -
Un mazais princis piebilda:
- Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.
Es biju padzēries. Es dziļi ieelpoju. Smiltis rītausmā iegūst
medus krāsu. Biju laimīgs arī par to. Kādēļ man jāskumst...
- Tev ir jātur dotais solījums, - klusu teica mazais princis, kas
atkal bija apsēdies man blakus.
- Kāds solījums?
- Atceries ... par uzpurnīti manam jēriņam ... man taču jāatbild
par šo puķi!
Es izvilku no kabatas savus zīmējumus. Mazais princis tos ieraudzīja
un teica smiedamies:
- Tavi baobabi mazliet līdzinās kāpostiem...
- O!
Un es tik ļoti lepojos ar saviem baobabiem!
- Tava lapsa ... viņas ausis ... tās mazliet atgādina ragus ...
un tās ir pārāk garas! Un viņš atkal smējās.
- Tu esi netaisns, mazo zēn, es taču protu zīmēt vienīgi boa
čūskas no iekšpuses un ārpuses.
- Tas nekas, - viņš mierināja, - bērni sapratīs. Tad es uzzīmēju
uzpurnīti. Sirds man sažņaudzās, atdodot to mazajam princim.
- Tev ir kaut kas padomā, ko es nezinu ... Bet viņš neatbildēja.
Viņš teica:
- Zini... rīt paies gads, kopš esmu nokļuvis uz Zemes... Brīdi
klusējis, mazais princis piemetināja:
- Es nokritu pavisam netālu no šīs vietas ... Un viņš nosarka.
Un atkal, īsti nezinu, kādēļ, bet mani māca dīvainas bažas.
Tomēr es pajautāju:
- Tātad tai rītā pirms astoņām dienām, kad es ar tevi
iepazinos, tu nepastaigājies vis nejauši gluži viens tūkstošiem
jūdžu tālu no apdzīvotiem apgabaliem? Tātad tu esi atgriezies
sava kritiena vietā?
Mazais princis atkal nosarka.
Es vilcinādamies piebildu:
- Varbūt tieši tādēļ, ka aprit gads?...
Mazais princis atkal nosarka. Viņš nekad neatbildēja uz jautājumiem,
bet, kad cilvēks nosarkst, tas taču nozīmē "jā".
- Ai! Man bail... - es teicu. Bet viņš man atbildēja:
- Tev tagad ir jāstrādā. Tev jādodas pie savas mašīnas. Es
tevi gaidīšu še. Atnāc rītvakar ...
Bet tas mani nenomierināja. Es atcerējos lapsu. "Ja jūs esat
ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud."
Blakus akai atradās veca akmens mūra
drupas. Kad nākamās dienas vakarā es atgriezos no darba, jau no tālienes
ieraudzīju savu mazo princi sēžam uz mūra un šūpojam kājas.
Es dzirdēju, ka viņš runā:
- Vai tad tu neatceries? - viņš teica. Tas nebija šeit! Acīm
redzot, viņam kāds atbildēja, jo viņš iebilda:
- Jā, jā, šī ir gan tā diena, bet nav īsti tā vieta ... Es soļoju
uz mūra pusi. Taču neredzēju un nedzirdēju neviena cita. Un tomēr
mazais princis atkal teica:
- Protams. Tu redzēsi, kur smiltīs sākas manas pēdas. Tev tikai
mani tur jāgaida. Es būšu šonakt tur.
Atrados divdesmit metru attālumā no mūra, bet vēl arvien neko
neredzēju.
Pēc klusuma brīža mazais princis jautāja:
- Vai tev ir laba inde? Vai tu esi pārliecināta, ka neliksi man
ilgi mocīties?
Es apstājos, sirds man sažņaudzās, bet arvien vēl neko
nesapratu.
- Tagad ej projām, - viņš teica, - es gribu kāpt zemē!
Tad es paskatījos uz mūra pakāji un salēcos! Pretim mazajam
princim tur bija izslējusies viena no tām dzeltenajām čūskām,
kas var nogalināt trīsdesmit sekundēs. Izrāvis no kabatas
revolveri, es sāku skriet, bet izdzirdusi troksni, čūska lēnām
aiztecēja smiltīs kā gaistoša ūdens strūkliņa un nesteigdamās,
ar metālisku švīkoņu ielīda starp akmeņiem.
Es nonācu pie mūra tieši laikā, lai satvertu rokās savu mazo
princi, kas bija bāls kā sniegs.
- Ko tas nozīmē? Tu sarunājies ar čūskām!
Es atraisīju viņa zeltīto kaklautu, no kura viņš nekad nešķīrās.
Samitrināju viņa deniņus un devu viņam padzerties. Un tagad
vairs neuzdrošinājos viņam kaut ko jautāt. Viņš mani nopietni
uzlūkoja un apvija savas rokas man ap kaklu. Jutu viņa sirdi, kas
sitās kā aizšauts putns. Viņš teica:
- Es esmu apmierināts, ka tu atradi, kas vainas tavai mašīnai. Tu
varēsi atgriezties mājās ...
-Kā tu to zini?
Nupat gribēju pastāstīt, ka tieši tad, kad vairs nebija nekādu
cerību, es laimīgi pabeidzu savu darbu!
Mazais princis neatbildēja uz manu jautājumu, bet tikai noteica:
- Arī es šodien atgriezīšos mājās ...
Brīdi vēlāk viņš skumji piebilda:
- Tas ir daudz tālāk ... un daudz grūtāk ...
Nojautu, ka notiek kaut kas neparasts. Es apskāvu viņu kā mazu bērnu,
un tomēr man likās, ka viņš krīt bezdibenī un es viņu nevaru
noturēt...
Viņa skatiens bija nopietns, tālu aizklīdis:
- Man ir tavs jēriņš. Un man ir kaste jēriņam. Un man ir uzpurnītis...
Un mazais princis skumji pasmaidīja.
Es ilgi gaidīju. Jutu, ka viņš pamazām atgūst drosmi.
- Mazulīt, vai tu nobijies?
Protams, viņam bija bail. Bet viņš klusi iesmējās:
- Šovakar man būs vēl vairāk bail...
Atkal mani stindzināja priekšnojauta par kaut ko nenovēršamu. Un
es sapratu - man būs grūti samierināties ar domu, ka nekad vairs
nedzirdēšu mazā prinča smieklus. Tie man bija kā aka tuksnesī.
- Mazulīt, es vēl gribu dzirdēt tevi smejamies ... Bet viņš
teica:
- Šonakt aprit gads. Mana zvaigzne atradīsies tieši virs tās
vietas, kur es pagājušajā gadā nokritu ...
- Mazulīt, tas taču ir tikai ļauns sapnis, šis notikums ar čūsku
un tikšanās ar zvaigzni...
Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš sacīja:
- Būtiskais nav acīm saredzams...
-Protams...
- Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas
uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas
zvaigznes šķiet ziedam.
-Protams...
- Tas ir tāpat kā ar ūdeni. Tas, ko tu man devi dzert, bija kā mūzika,
grieztuves un virves dziesma ... Vai atceries ... tas bija labs...
-Protams ...
- Tu raudzīsies naktī zvaigznēs. Mana zvaigzne ir tik maziņa, ka
nevaru to tev pat parādīt. Tā ir labāk. Mana zvaigzne tev būs
viena no zvaigznēm. Tad tev patiks raudzīties tanīs visās ... Tās
visas būs tavas draudzenes. Un pēc tam es tev kaut ko uzdāvināšu
... Viņš atkal smējās.
- Ai, mazulīt, mazulīt, kā man tīk klausīties tavos smieklos!
-Tieši tā būs mana dāvana... tas būs tāpat kā ar ūdeni...
-Kā tas saprotams?
- Katram cilvēkam zvaigznes ir savādākas. Ceļiniekam tās norāda
ceļu. Citiem tās ir tikai mazas uguntiņas. Zinātniekiem tās ir
problēmas. Manam biznesmenim tās bija zelts. Bet visas šīs
zvaigznes klusēja. Tev turpretim būs zvaigznes, kādu nav nevienam
...
- Kā tas saprotams?
- Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no
tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā
smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties!
Un mazais princis atkal smējās.
- Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien
samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi
mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat
atvērsi logu sava prieka pēc ... Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies,
redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi:
"Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!" Un viņi domās,
ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.
Un viņš atkal smējās.
- Tas būs tā, it kā zvaigžņu vietā es tev būtu iedevis veselu
kaudzi mazu, smejošu zvārgulīšu ... Un viņš atkal smējās. Pēc
tam kļuva nopietns.
- Šonakt... vai zini... nenāc.
- Es tevi neatstāšu.
- Tev liksies, it kā es būtu slims ... it kā es mirtu. Tā tas
notiek. Nenāc to skatīties, nav taču vērts.
- Es tevi neatstāšu.
Bet mazais princis bija norūpējies,.
- Es tev to saku čūskas dēļ... viņa var tev iekost... Čūskas
ir ļaunas. Reizēm viņas kož tikai sava prieka pēc.
- Es tevi neatstāšu. Pēkšņi viņš nomierinājās.
- Vai tas tiesa, ka čūskām vairs nav indes otram kodienam ...
Tai naktī es neredzēju, kā viņš aizgāja. Viņš bija aizlavījies
klusītēm. Kad beidzot viņu panācu, viņš apņēmīgi un ātri
soļoja. Viņš tikai noteica:
-Ā, tas esi tu ...
Viņš satvēra mani aiz rokas. Bet vēl arvien raizējās:
- Nevajadzēja nākt. Tev būs sāpīgi. Izskatīsies tā, it kā es
mirtu, bet tā nebūs patiesība ... Es klusēju.
- Saproti. Tas ir pārāk tālu. Es nevaru aiznest turp ķermeni -
tas ir pārāk smags. Es klusēju.
- Tas ir tikpat kā nomest veco čaulu. Tur nav nekā skumja... Es
klusēju.
Mazais princis mazliet saduga. Taču vēl joprojām pūlējās
iegalvot:
- Vai zini, tas būs jauki. Es arī raudzīšos zvaigznēs. Visas
zvaigznes būs kā akas ar čīkstošu grieztuvi. Visas zvaigznes
man dos dzert...
Es klusēju.
- Tas būs tik jautri! Tev būs pieci simti miljonu zvārguļu, man
būs pieci simti miljonu aku ...
Tad arī viņš apklusa, tādēļ, ka raudāja...
- Tas ir šeit. Ļauj man paspert vēl soli vienam pašam. Viņš
apsēdās, tādēļ ka viņam bija bail. Viņš vēl piebilda:
- Zini... mana puķe... es par viņu atbildu! Un viņa ir tik vārga!
Un viņa ir tik naiva! Viņai ir tikai četri niecīgi ērkšķi,
lai aizstāvētos pret pasauli...
Es arī apsēdos, tādēļ ka nespēju vairs nostāvēt. Mazais
princis teica:
-Lūk ... Tas ir viss ...
Viņš vēl mirkli vilcinājās, tad piecēlās. Paspēra soli. Bet
es nespēju pakustēties.
Pie mazā prinča potītes nozibsnīja dzeltens zibens. Kādu mirkli
viņš nekustējās. Viņš pat neiekliedzās. Viņš nokrita mierīgi,
kā krīt koks. Nedzirdēja arī troksni, jo viņš nokrita smiltīs.
Tagad pagājuši jau seši gadi... Es nevienam neesmu stāstījis
šo notikumu. Biedri, kas mani atkal ieraudzīja bija ļoti priecīgi,
redzēdami mani sveiku un veselu. Man bija skumji, bet viņiem es
teicu: "Tas ir nogurums ..."
Pamazām esmu nomierinājies. Tas ir ... ne gluži. Bet es droši
zinu, ka mazais princis atgriezies uz savas planētas, jo rītausmā
es neatradu viņa ķermeni. Tas tomēr nebija sevišķi smags ķermenis.
Un man patīk naktī klausīties zvaigznēs. Ir tā, it kā pieci
simti miljonu zvārgulīšu...
Bet kas to būtu domājis. Uzpurnītim, kuru uzdāvināju mazajam
princim, biju aizmirsis piezīmēt siksniņu! Viņš nekad nevarēs
piesiet jēriņu. Tad es vaicāju sev: "Kas notiek uz viņa
planētas? Varbūt jēriņš jau ir apēdis puķi..."
Reizēm es saku sev: "Protams, ne! Mazais princis katru vakaru
apsedz savu puķi ar stikla kupolu, un viņš labi uzrauga jēriņu..."
Tad esmu laimīgs. Un visas zvaigznes klusi smejas.
Reizēm es saku sev: "Dažbrīd mēs esam izklaidīgi, un ar to
pietiek! Kādu vakaru mazais princis aizmirsa uzlikt stikla kupolu
vai arī jēriņš naktī klusām izlavījās ..." Tad visi zvārgulīši
pārvēršas asarās!...
Tas ir ļoti liels noslēpums. Arī jums, kas mīlat mazo princi, tāpat
kā man, nebūt nav vienalga, vai kaut kur izplatījumā jēriņš,
kuru mēs nekad neesam redzējuši, ir vai nav apēdis rozi...
Paverieties debesīs! Jautājiet: vai jēriņš ir vai nav apēdis
puķi? Un jūs redzēsiet, kā viss pārvēršas ...
Un neviens pieaugušais nekad nesapratīs, cik ārkārtīgi svarīgi
tas ir!
Man
šī ainava šķiet pati skaistākā un skumjākā vieta pasaulē.
Tas ir tieši tas pats zīmējums, kas iepriekšējā lappusē, bet
es to uzzīmēju vēlreiz, lai jūs labi ieskatītos tanī. Šeit
mazais princis parādījās uz zemes un pēc tam pazuda.
Ielūkojieties vērīgāk, lai jūs droši varētu pazīt šo vietu,
ja kādreiz ceļosiet Āfrikā pa tuksnesi. Un, ja jums gadās
doties tur garām, es jūs loti lūdzu, nesteidzieties, uzkavējieties
mazliet zem šīs zvaigznes! Un, ja jums pienāk klāt kāds bērns,
ja viņš smejas, ja viņam ir zeltaini mati, ja viņš neatbild,
kad to izjautā, tad jūs, protams, nojautīsiet, ka tas ir mazais
princis. Tad esiet, lūdzu, tik mīļi un neļaujiet man tik ļoti
skumt: atrakstiet man labi ātri, ka viņš ir atgriezies...